Par azartspēlēm. Godīgi

Paviršam vērotājam varētu šķist, ka šāds arī mūsdienās ir tiešsaistes azartspēļu nozares uzņēmumu sapņu klients – proti, tāds, kurš zaudē visu un pēc tam cauri savas dzīves līkločiem kuļas bez nekā. Šis pieņēmums ir aplams pēc būtības un neatbilst mūsdienu pasaulē valdošajai izpratnei par ilgtspējīgu uzņēmējdarbību. Un es to varu pamatot jebkuram, kurš daudzmaz orientējas uzņēmējdarbības līkločos, ar saprotamiem argumentiem, kas saistīti ar ikviena biznesa ambīcijām attīstīties un strādāt ilgtermiņā, ievērojot likumu.

Kur esam?

Liekot visas kārtis galdā, vispirms jāpaskaidro, ka mans darbs ir saistīts mūsdienām atbilstošu izklaides industriju – gametech un tiešsaistes azartspēlēm. Tā ir industrija, kuru publiski nemīl neviens, bet vienlaikus tā ir legāla, stingri regulēta un nodokļus maksājoša nozare ar kvantitatīvā ziņā ļoti pieklājīgu klientu bāzi. Gribētos domāt, ka it īpaši pēdējo gadu laikā, pateicoties pašas nozares iniciatīvām par atbildīgu spēli, klienti kopumā ir kļuvuši kvalitatīvāki – vairums ir tādu, kas saprot, ka azartspēlēm ir izklaides, nevis vieglas naudas iegūšanas funkcija.

Nepārprotiet, man nav ilūziju par kopējo noskaņojumu gan sabiedrībā, gan publiskajā pārvaldē attiecībā uz azartspēlēm. No vienas puses, protams, tā ir viena no tā sauktajām grēka industrijām, no otras – no tās vienmēr var mēģināt ērti pasmelties līdzekļus, piemēram, palielinot nodokļus, uzkrāt papildu politisko kapitālu un daļas sabiedrības atbalsta punktus. Skaidrs, ka neviens arī skaļi un publiski neiebildīs pret šādu rīcību, jo tas taču tiek darīts sabiedrības interešu vārdā. Ja arī iebildīs, tad viņu, visticamāk, nosauks par korumpētu ielikteni vai tamlīdzīgi, nevis par tādu, kurš apzinās, cik komplicēta ir mūsdienu pasaule un ka, piemēram, ar likumu aizliedzot smēķēt vai lietot alkoholu, mēs nebūt nepanāksim to, ka neviens vairs nesmēķēs un nelietos alkoholu.

Tomēr esmu pārliecināts, ka vairums no mums saprot –mūsdienās nav vienkāršu atbilžu uz sarežģītiem jautājumiem. Reta ir tāda problēma, uz kuru mēs varam atbildēt ar tik vienkāršu jā vai nē, balts vai melns. Arī ar tiešsaistes azartspēlēm nepavisam nav tik vienkārši, kā dažam gribētos domāt; varbūt ir pat vēl sarežģītāk.

Tātad ar azartspēlēm saistītie jautājumi regulāri ir politiskajā darba kārtībā, un visbiežāk rudenī, kad jāveido budžets, vai tad, kad tuvojas vēlēšanas. Tas tā kā būtu skaidrs un saprotams. Tomēr nereti, kad politiskajā (valsts vai pašvaldības) līmenī nonākam līdz diskusijām vai konkrētiem priekšlikumiem par lēmumiem, ko tad iesākt ar azartspēļu nozari, notiek īssavienojums. Izskatās, ka lēmumu pieņēmēju galvās ieslēdzas kaut kādi algoritmi, kas, vienkārši sakot, liek sačakarēt pašsaprotamas lietas. Un man nav ne mazākas jausmas, kāpēc tā notiek.

Domāju, nevienam nav noslēpums, ka spēles uz naudu ir pastāvējušas vienmēr un būs arī turpmāk. Jautājums ir par to, vai un kā konkrētajā laikmetā pārvaldnieki (karaļi, parlamenti, kabineti, prezidenti) kapitalizē šo nozari. Ir divas versijas. Pirmā – izlikties, ka, aizliedzot azartspēles, cilvēki tās nespēlēs vispār. Palasiet, kā tas izdevās ASV ar alkoholu 20. gadsimta pirmajā pusē un kādu papildu vilkmi šis lēmums radīja organizētās noziedzības attīstībai! Starp citu, kopējais globālais tiešsaistes azartspēļu tirgus sasniedz aptuveni 70 miljardus dolāru gadā, un par šādiem naudas apjomiem jebkurā nozarē būs interese no organizētās noziedzības puses. Šajā scenārijā gan klientiem var sanākt tā kā Polam Betanijam iepriekšminētajā filmā – vai pat sliktāk.

Otrā versija – iekasēt no šīs nozares nodokļus, uzturēt efektīvus uzraudzības mehānismus, aizsargāt sabiedrību no krāpniekiem utt. Absolūtais vairākums pasaules valstu ir izvēlējies tieši šo ceļu, atšķiras vien pieejas skrupulozitāte (regulējuma stingrība, detalizācijas pakāpe u. tml.). Viena lieta šajā ziņā ir pilnīgi skaidra – neatkarīgi no izvēlētā varianta daļa sabiedrības turpinās spēlēt azartspēles. Tālākais jau ir gaumes un izpratnes jautājums par to, kas ir sabiedrības ilgtermiņa interesēm atbilstoša un efektīva pārvaldība.

Par būtiskāko

Atgriežoties pie kailā Pola Betanija. Atvainojos par tiešumu, bet mums, gametech nozarē strādājošajiem uzņēmumiem, neinteresē klienti, kuri regulāri visu nospēlē. Kāpēc? Pavisam vienkārša uzņēmējdarbības loģika – īstermiņa biznesa ieguvumi no šādiem klientiem ne mazākajā mērā neatsver ilgtermiņa zaudējumus. Cieš nozares reputācija, sabiedrības acīs vainīgi ir tikai un vienīgi nozarē strādājošie uzņēmēji, kas savukārt dod mandātu politikas veidotājiem un lēmumu pieņēmējiem apstiprināt loģikai pretējus un ilgtermiņā visām pusēm kaitnieciskus lēmumus. Piemēri nav tālu jāmeklē – tas pats aizliegums spēlēt tiešsaistes azartspēles pandēmijas pirmā viļņa laikā. Lieki piebilst, ka šim lēmumam, visticamāk, sajūsmā aplaudēja visi nelegālo tiešsaistes azartspēļu nodrošinātāji.

Mēs neizliekamies, ka azartspēles neizraisa riskus – tāpat kā jebkura cita pārmērība. Vēl vairāk – mēs, Latvijas interaktīvo azartspēļu biedrībā apvienojušies Latvijā licencētie tiešsaistes azartspēļu nodrošinātāji, mērķtiecīgi cenšamies visdažādākajos veidos atturēt no spēlēšanas cilvēkus, kuri ir visvairāk pakļauti šiem riskiem, – sākot ar atbildīgas spēles iniciatīvām un Atbildības kodeksu, pašatteikušos reģistru un beidzot ar mākslīgā intelekta (!!!) instrumentiem, kas monitorē nozares klientu uzvedību atrodoties azartspēļu vietnē (spēles ilgums, iemaksu summas un biežums, zaudējumu summa, atgriešanās pēc pašizslēgšanas utt.). Un ne mazāk būtiski – tiklīdz tiek identificētas tendences, kas varētu liecināt par iespējamiem riskiem, seko rīcība (brīdinājumi, sazināšanās ar klientu pa tālruni un spēles konta bloķēšana).

Tās ir pašas nozares īstenotas iniciatīvas, kas nav likumā definētas prasības, jo esam pārliecināti – tiešsaistes azartspēles ir paredzētas tikai tiem cilvēkiem, kas saprot, ka tā ir tikai un vienīgi izklaides forma, nerisina personiskās finansiālas problēmas un apzinās, ka jau no sākuma lielākās izredzes vienmēr ir spēles pusē. Proti, pirms sāc spēli, esi gatavs zaudēt. Ja nespēj uz azartspēlēm skatīties šādi, tās nav domātas tev.

Vai tas strādā?

Kāds, iespējams, apgalvos, ka šīs legālās interaktīvo azartspēļu nozares iniciatīvas tiek īstenotas ķeksīša pēc, lai industrija izskatītos labāk sev būtisko ietekmes pušu acīs. Tomēr arī tas nebūs tiesa, un ne tikai iepriekšminēto apsvērumu dēļ.

Spilgtākais piemērs tam ir pašatteikušos reģistrs (īsumā – ikvienam ir iespēja sevi iekļaut šajā reģistrā, tādējādi liedzot piekļuvi azartspēlēm gan tiešsaistē, gan klātienē). Saskaņā ar Veselības ministrijas datiem Latvijā ir aptuveni 16 000 cilvēku, kuriem ir nosliece uz azartspēlēm, videospēlēm un alkoholu, līdz ar to viņi ir pakļauti atkarību riskam. Līdz šim šo iespēju ir izmantojuši vairāk nekā 14 000, tātad absolūtais vairākums cilvēku, kuri ir pakļauti azartspēļu atkarību riskam. Neesmu dzirdējis par tamlīdzīgām iniciatīvām no citām tā saucamajām riska nozarēm.

Pašatteikušos reģistra ieviešana, tiešsaistes azartspēļu uzņēmumu izmantotie mākslīgā intelekta risinājumi un citas nozares Atbildības kodeksa ietvaros īstenotās aktivitātes, kas vērstas gan uz atkarību risku mazināšanu, gan klientu likumisko aizsardzību, kopumā ir pozitīvi ietekmējušas vidējo tiešsaistes azartspēļu nozares klientu. Tas ir cilvēks, kurš apzinās, cik viņš var atļauties zaudēt, un uztver šo aktivitāti kā izklaides, nevis savu finanšu problēmu risināšanas formu. Un es esmu pārliecināts, ka tas ir vienīgais un visām ieinteresētajām pusēm labākais iespējamais attīstības ceļš.