Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas tendences

Ja personai jāpierāda konkrētas mantas izcelsme, ievērojot procesuālās ekonomijas principu, kurā nav vienotas un skaidras izpratnes, kas tad īsti ir skaidri un ticami pierādījumi un kāds tad ir šo darbību apjoms?  Pastāv dažādi uzskati, kādas darbības būtu jāveic, lai to pierādītu.

Latvijā nav vienotas prakses noziedzīgu līdzekļu legalizācijas izpratnē, tā pielāgojās apstākļiem un mācās no katra gadījuma. Kā norādījis K. Dreimanis, Vecās Eiropas valstis piepildījumu normām ir radušas daudzu gadu praksē, bet Latvija pārņem labas normas, tās pārtulkojot un ierakstot likumos, taču šeit nav prakses un pieredzes šo normu adekvātā piemērošanā, tāpēc arī rodas dīvainas situācijas. Piemēram, Nīderlande lielu praktisko pieredzi ir guvusi, apkarojot nelegālo narkotiku tirdzniecību realizācijā iegūtās naudas legalizāciju. Latvijā līdz šim ir bijuši pieci Moneyval novērtējumi – pirmie četri bija tehniski (likuma atbilstība direktīvai), kam bija labi rezultāti, taču, tiklīdz piektajā novērtējumā tika skartas šo normu darbības efektivitāte, tā arī novērtējums kļuva neapmierinošs[1].

2018. gada 13. februārī tika publiskots ASV Valsts kases departamenta FinCEN paziņojums par Latvijas AS ABLV Bank[2]. Savukārt Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) 2018. gada 18. februārī ārkārtas padomes sēdē, izpildot Eiropas Centrālās bankas (ECB) instrukciju Nr. ECB-SSM-2018-FCMC-1, pieņēma lēmumu uz laiku noteikt maksājumu ierobežojumus ABLV Bank, liedzot veikt debeta operācijas klientu kontos jebkurā valūtā. Faktiski šis lēmums nozīmēja, ka banka bija spiesta sākt pašlikvidācijas procesu, kā rezultātā daļai nerezidentu tika iesaldēti naudas līdzekļi, jo ABLV Bank bija lielākā banka Latvijā, kas apkalpoja nerezidentus. Tika sāktas neskaitāmas pārbaudes, kas reducējās kriminālprocesos.

Pēc skaļiem paziņojumiem, tikai 2019. gada 21. novembrī Saeimā tika pieņemti likuma grozījumi, kur Kriminālprocesa likuma 356. panta piektā daļa tika izteikta šādā redakcijā: “Ja tiek izteikts pieņēmums, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, procesa virzītājs paziņo personai, ka šī persona 45 dienu laikā no paziņošanas brīža var iesniegt ziņas par attiecīgās mantas izcelsmes likumību, kā arī informē personu par šādu ziņu neiesniegšanas sekām.” Līdz ar šo grozījumu veikšanu tika grozīts Kriminālprocesa likuma 125. pants Fakta legālā prezumpcija, kas tika papildināts ar trešo daļu, kurā noteikts: “Ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēs ticami izskaidrot izcelsmi mantai, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, un pierādījumu kopums procesa virzītājam dos pamatu pieņēmumam, ka manta, visticamāk, ir noziedzīgi iegūta, tas būs uzskatāms par pierādītu.” Grozījumi stājās spēkā 2019. gada 24. decembrī. Faktiski tie sāka darboties 2020. gada sākumā.

Var piekrist, ka vēl joprojām nav vienotas tiesu prakses mantisko jautājumu taisnīgā noregulēšanā. Lai veidotu izmeklētāju, prokuroru un tiesas vienotu izpratni par noziedzīgiem nodarījumiem, Finanšu izlūkošanas dienests (FID) izstrādāja metodoloģisko materiālu Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas tipoloģijas un pazīmes, kurā norādīts: “Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 124. panta septītajai daļai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas (NILL) izmeklēšanu var veikt patstāvīgi, proti, lai pierādītu NILL, nav nepieciešams pierādīt konkrēti, no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi ir iegūti.” Tas nozīmē, ka Krimināllikuma 195. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums var tikt izmeklēts kā stand-alone jeb autonoma vai patstāvīga noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, balstoties uz netiešajiem pierādījumiem, kas norāda uz mantas noziedzīgu izcelsmi, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas izdarīšanas tipoloģijām un pazīmēm, kā arī personas nespēj pierādīt mantas likumīgo izcelsmi[3].

Pasaulē viens no izplatītākajiem noziegumu veidiem, kas ģenerē netīro naudu, ir korupcija. Pierādīt katru korupcijas gadījumu nav reāli, bet izņemt netīro naudu – reāli. Korupcija ir tā, kas veido autonomo noziedzīgo nodarījumu – tā saucamo stand-alone.

Kriminālprocesa likuma 126. panta 3.¹ daļā noteikts – ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai. Ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu. Krimināllikuma 125. pantā (fakta legālā prezumpcija) noteikts – ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme.

Praksē diskusijas raisa jautājums, kas tad no izmeklētāja, prokurora un tiesas puses ir uzskatāms par pietiekamu pierādījumu attiecīgās mantas izcelsmes likumībai. Piemērs – persona strādā algotu darbu, par ko saņem darba algu. Pret šo personu tiek uzsākts kriminālprocess, viņai par to pat nezinot. Šis fakts atklājās, kad atvaļinājuma laikā persona devās ārpus Latvijas pie radiem uz citu valsti. Uz robežas personu apturēja un paskaidroja, ka automašīna ir izsludināta kā zagta, tāpēc personai ir jāatstāj automašīna uz citas valsts robežas un tālāk jādodas paša spēkiem. Persona mēģināja pierādīt, ka ir gan mašīnas īpašnieks, gan turētājs, un nav iespējams pašam sev nozagt automašīnu. Argumenti nelīdzēja – pietika ar faktu, ka automašīna ir izsludināta starptautiskā meklēšanā kā zagta. Persona uz robežas palika bez automašīnas un arī bez iztikas līdzekļiem, jo laikā, kamēr sazinājās ar izmeklētāju, nākamajā dienā, tika nobloķēti bankas konti, kas liedza iespēju norēķināties ar maksājuma karti. Tikai atgriežoties Latvijā, noskaidrojās bankas kontu bloķēšanas iemesls.

Analizējot situāciju kopsakarā ar  daudziem citiem apstākļiem, rodas jautājums, vai tiešām amatpersonas, kas ir apveltītas ar zināmu varu, var līdz absurdam izrīkoties ar cilvēku un viņa tiesībām uz elementāru eksistenci. Šai personai atgriežoties Latvijā, tika lūgts Kriminālprocesa likuma 365. panta kārtībā 45 dienu laikā no paziņošanas brīža iesniegt ziņas par attiecīgās mantas (automašīnas) izcelsmes likumību. Persona to arī izdarīja, taču iesniegtie pierādījumi izmeklētāja ieskatā nebija pietiekami. Šīs lietas griezumā jāatgriežas pie jautājuma, kas tad izmeklētāja ieskatā ir pietiekami pierādījumi.

Bieži tiek konstatēts, ka tiek pārkāpta robeža pietiekamu pierādījumu pārbaudē, un tas jau pāraug  par iejaukšanos personas privātajā dzīvē. Šajā piemērā būtiski ir tas, ka pamats kriminālprocesa sākšanai bija informācija par zagtu automašīnu, un šīs lietas izskatīšana ir piekritīga konkrētai valsts policijas nodaļai, bet vēlāk parādās informācija par citu pantu, proti, noziedzīgas naudas legalizāciju. Par ko tad īsti tika sākts kriminālprocess, personai izdevās noskaidrot tikai pēc vairākiem mēnešiem.

Iespējams, tā tagad ir jauna tendence kriminālprocesu uzsākšanai, bet cik tas ir pamatoti – tas jau ir cits jautājums. Praksē esmu saskārusies ar daudz un dažādām lietām, katra no tām ir atšķirīga, un analoģija šeit nav piemērojama, taču izmeklētāji un prokurori domā citādi.

Lai vispār rastos pamats kriminālprocesa uzsākšanai, ir skaidri un saprotami jādefinē nepieciešamo  pierādījumu apmērs, to atzīšana par ticamiem un pamatotiem. Nav pieļaujama situācija, kad zināšanu trūkuma dēļ neviens pierādījums nav uzskatāms par ticamu un viss tiek uzskatīts par  noziedzīgi iegūtu. Ir pienācis laiks profesionāli izprast lietas un mācēt izvērtēt faktus, kas var būt pietiekams pamats arī uzsāktas lietas izbeigšanai.