Mēs veidojam vidi, vide veido mūs

Ieguldot savus līdzekļus, nekustamā īpašuma attīstītāji nodrošina gan savas līdzdalības vērtību, gan sava īpašuma lielāku atpazīstamību, kas savukārt var ne tikai piesaistīt pircējus vai nomniekus, bet arī paaugstināt apkārtējo nekustamo īpašumu cenas. Tomēr ir svarīgi ņemt vērā, kā šis konkrētais darbs saplūst ar vidi vai definē to. Un cik liela loma šajā procesā ir sabiedrības uzskatiem par to, kas ir māksla un cik tā ir nepieciešama?

Mākslas darbu klātbūtne nekustamo īpašumu attīstībā nav jauns koncepts – paliekošas mākslas vērtības ir apvienotas ar arhitektūru pat padomju laiku Latvijā. Viens no zināmākajiem piemēriem ir Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta panno – alegoriska kompozīcija, kurā attēloti stomatoloģiju simbolizējoši atribūti. Tas vēl aizvien ir viens no lielākajiem šāda veida būvplastikas darbiem Latvijā, un pavisam droši varam apgalvot, ka tas patiešām definē apkārtējo vidi – ne tikai savas atpazīstamības, bet arī atbilstības vietai dēļ.

Iespējams, vislabāk mākslas nozīmi arhitektūrā ir aprakstījis latviešu gleznotājs un mākslas teorētiķis Ojārs Ābols: “Mākslas darbs ne tikai organizē vidi kā dominante, bet pats kļūst par vidi. Izolētās telpas dimensijas šķietami izjauktas; mākslas darbs nav vairs uzlūkojams ar bijīgu distanci, tas apņem mūs kā arhitektūra un iedarbojas uz jutekļiem kā arhitektūra.”

Mūsdienu nekustamo īpašumu attīstībā māksla ir neatņemama pieredzes sastāvdaļa – tā kļūst par izcilu atrakciju gan attīstītājiem, gan pašiem īpašuma lietotājiem, līdz ar to mākslas iekļaušana vidē ir kļuvusi par karstu preci, kas tiek izmantota, lai veicinātu pašreizējo nekustamā īpašuma vērtību un jaunu īpašumu atdzīvināšanu. Galu galā jebkuras investīcijas apkārtējā vidē piesaista zinošus pircējus un īrniekus, kas spēj novērtēt vides attīstību un zināmā mērā ļauj attīstīties pašiem.

Nekustamā īpašuma attīstītāji saprot, ka privātā un publiskā māksla ir tas, kas rada apdzīvojamas apkaimes un jēgpilnas telpas. Šie darbi savā ziņā ir ne tikai ienesīgi, bet arī papildina kopienas kultūru, ilustrējot vietējo iedzīvotāju vēlamo dzīvesveidu, pastāstot par apkaimi un atstājot vēstījumus nākotnei. Mākslas darbu izvietošana publiskās vietās ar mērķi veidot vietas identitāti un prestižu (apzināti vai neapzināti) ir process, kas vērojams visā pasaulē neskaitāmu gadsimtu garumā. Šī procesa ilgtermiņa ietekmi ilustrē ikvienam labi pazīstami mākslas objekti – Eifeļa tornis, Trevi strūklaka, Triumfa arka. Neatkarīgi no objekta vēriena tas neizbēgami kļūst par vietas pastkarti.

Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju straujo attīstību, mākslas darbu formas ir patiešām neierobežotas. Instalācijas, skulptūras, murāļi, mozaīkas, vides objekti, vitrāžas, pop-up projekti, strūklakas, mākslas rezidences, iekļaujoši pasākumi… Iespēju klāsts ir neizmērojams. Turklāt tehnoloģiju pielietojums neaprobežojas tikai ar paša mākslas darba radīšanu, bet arī ar tā turpmāko dzīvi. Tādi jēdzieni kā Instagram stūrītis mūsdienās jau ir pašsaprotami – katrā objektā iespējams veidot vietu, kas savus skatītājus atradīs ne tikai fiziskajā, bet arī digitālajā vidē.

Attiecības starp mākslu un nekustamo īpašumu vēsturiski ir bijušas nemierīgas, izraisot spēcīgu reakciju lielā daļā konkrētās vides iedzīvotāju. Vienmēr ir bijuši un būs cilvēki, kas uzskatīs, ka māksla ir būtisks elements vietas un identitātes izjūtas radīšanā, taču vienmēr būs arī cilvēki, kuri uzskatīs, ka māksla, jo īpaši sabiedriskās telpās, ir naudas izšķiešana. Tam, protams, seko neizbēgamās diskusijas par to, kas vispār ir uztverams par mākslu, un to, kā mākslai būtu jāizskatās. Tāpat kā ar jebko citu, kas vien atrodams šajā pasaulē, viens mākslas darbs nekad nebūs pa prātam pilnīgi visiem. Arī Eifeļa torni lielākā daļa Parīzes iedzīvotāju sākotnēji raksturoja kā skabargu acī, lai gan mūsdienās, visticamāk, tieši šis vides objekts būs pirmais, ko redzēsim gara acīm, iedomājoties par Francijas galvaspilsētu.

Tas, ko noliegt nav iespējams, ir fakts, ka māksla palīdz definēt fizisko vidi, radot spēcīgu vietas identitātes izjūtu, aužot stāstījumu caur kultūras intervencēm un piešķirot pilsētas ainavai nozīmi, ietekmi un daudzveidīgas iespējas vides lietojumam. Mākslas darbu ieviešana tiem šķietami neparedzētās vietās var mainīt sabiedrības priekšstatus un galu galā arī palielināt izpratni par vietu. Māksla raisa sarunas, un, sociālajiem medijiem arvien vairāk integrējoties ikdienas dzīvē, instalācijas arvien biežāk nonāk sarunu centrā, kā rezultātā māksla arī kļūst par alternatīvu platformu ēku reklamēšanā un apmeklētāju piesaistīšanā.

Vietu veidošana iedvesmo cilvēkus kolektīvi pārdomāt un radīt publiskās telpas, kas kalpo kā attiecīgās kopienas sirds, stiprinot saikni starp cilvēkiem un vietām un kas tiek koplietotas. Vietu veidošana ir stāsts par sadarbības procesu. Ar tā palīdzību mēs esam spējīgi veidot savu publisko sfēru ar mērķi palielināt ne tikai vietas, bet arī paši savu kopīgo vērtību. Vietu veidošana veicina ne tikai labāku pilsētvides dizainu, bet arī radošus izmantošanas modeļus, īpašu uzmanību pievēršot fiziskajai, kulturālajai un sociālai identitātei. Un tieši šīs trīs sastāvdaļas nosaka vietu un tās pastāvīgo attīstību.