Covid-19 nes un vēl nesīs ievērojamas pārmaiņas ekonomikā

Viss atkarīgs no vīrusa izplatības

Ja dažos mēnešos vīrusu izdosies puslīdz veiksmīgi kontrolēt, un ierobežojumus – būtiski mazināt, tad pēc dziļā krituma aktivitāte var atjaunoties salīdzinoši strauji, jau pāris gadu laikā sasniedzot pirms-krīzes līmeni. Strauja atkopšanās būtu iespējama tādēļ, ka šī krīze nav burbuļa plīšana kā pirms 10 gadiem, bet gan spēcīgs šoks, kas nācis stabilas attīstības periodā.

Taču iespējams arī variants, kurā ekonomika (vai tās daļa) tiek ik pa laikam ierobežota, lai nepieļautu jaunu, nekontrolētu vīrusa uzliesmojumu. Lēmums par atkārtotiem stingrākiem ierobežojošiem mēriem vai ekonomikas “slēgšanu” būtu atkarīgs no tā brīža veselības sistēmas kapacitātes, ko nepieciešams turpināt stiprināt, kā arī efektīvu zāļu pieejamības, kas atvieglotu un paātrinātu ārstēšanu. Šādā scenārijā piezemēta viļņveida ekonomiskā attīstība var turpināties līdz kamēr lielākā daļa cilvēku ir imūni (vai nu pateicoties vakcīnai, vai izslimošanai, kaut gan, cik noprotams, eksperti vēl nav pārliecināti, cik noturīga šāda imunitāte ir). Šajā scenārijā krīzes ietekme izpaudīsies kā neskaidrības nomākts ilgstoši zemāks sniegto pakalpojumu, ražošanas, patēriņa un investīciju apjoms.

Protams, var būt arī citi attīstības scenāriji, taču visos svarīgi arī tas, kā atkopsies pasaule kopumā, jo Latvijas ekonomika ir cieši saistīta ar ārējiem tirgiem. Izšķiroši būs, kā veiksies attīstības valstīm, kuras cīņā ar vīrusu ir daudz sliktākā pozīcijā, nekā attīstītās valstis, un cik liels atbalsts no bagātās pasaules daļas attīstības valstīm tiks piedāvāts.

Plašs valdības atbalsts uzņēmējiem nevar saglabāties ilgstoši

Tautsaimniecības sniegumu ietekmēs ne tikai vīrusa izplatība, bet arī centrālo banku un valdību stimula apjoms un ilgums. Šobrīd Latvija var izbaudīt augļus no tā, ka esam daļa no eiro zonas, fiskālā politika ilgstoši bijusi saprātīga un parāds – zems. Tādēļ arī varam atļauties krīzes laikā aizņemties, lai nodrošinātu plašu palīdzības rīku loku ekonomikas balstīšanai.

Taču jāsaprot, ka visas pasaules valdību piedāvātie atbalsta risinājumi ir veidoti īstermiņa krīzes pārlaišanai. Ja ekonomika tiek atkārtoti slēgta ne vienu reizi vien, tad rodas jautājums – cik ilgi valdība var turēt uzņēmumus un iedzīvotājus virs ūdens. Skaidrs, ka valstij nav iespējams ilgstoši un visaptveroši stutēt ekonomiku, un tas arī nebūtu valdības uzdevums. Tās uzdevums ir nepieļaut to, ka īstermiņa likviditātes šoks, ko rada īslaicīga ekonomikas aizslēgšana, noved pie citādi veiksmīgu uzņēmumu masveida bankrota.

Ilgstoša dzīvošana vīrusa ēnā jau būtu jauna realitāte, un biznesa pasaulei jābūt gatavai mainīties līdzi. Te svarīgi, ka uzņēmēji, pielāgojoties šai jaunajai realitātei, jau laicīgi sāk domāt par ierastā darbības modeļa maiņu, nevis gaida, ka valsts visus uzņēmumus balstīs līdz ekonomika atgriežas pie pierastās dzīves. Pierastā dzīve, it īpaši tādās tieši un smagi skartajās nozarēs kā tūrisms, transports, ēdināšana, pasākumu rīkošana utt., var atgriezties krietni vēlāk nekā sākotnēji domāts, vai daudzās jomās tā arī nekad neatgriezties.

Jācenšas mazināt krīzes veicinātais nevienlīdzības kāpums

Otrs svarīgs valdības uzdevums ir atbalstīt iedzīvotājus, it īpaši mazāk aizsargātos, jo šo krīzi visskarbāk izjutīs tieši nabadzīgākā sabiedrības daļa. Nevienlīdzība Latvijā jau tā ir ļoti augsta, un Covid-19 krīzes ietekmē šī problēma var vēl vairāk saasināties.

Pirmkārt, tas tādēļ, ka lielākajā daļā smagi cietušo nozaru (ēdināšana un izmitināšana, mazumtirdzniecība, māksla un izklaide, frizieru un skaistumkopšanas pakalpojumi, utt.) algas ir par vismaz piekto daļu zemākas nekā vidēji ekonomikā.

Otrkārt, šajās un citās smagāk skartajās nozarēs daudz tikuši izmantoti valsts piedāvātie alternatīvie nodokļu režīmi. Ienākumu apsīkšanas brīdī tas nozīmē paļaušanos uz saviem iekrājumiem, jo pamata sociālā aizsardzība ir neliela.

Treškārt, vīrusa izplatīšanās un tā ierobežošanas dēļ, smagāk cieš tie, kas strādā manuālu, fizisku, klātienes darbu, kas arī bieži ir zemāk apmaksāts. Tikmēr “sēdošā darba” darītāji nereti var turpināt strādāt arī no mājām, ievērojot visas rekomendācijas un izvairoties no saslimšanas.

Visbeidzot, mazturīgo vidū ir arī vairāk tādu, kam nav pieejas tehnoloģijām, vai digitālās prasmes nav pietiekamas, lai saņemtu pakalpojumus attālināti (piemēram, mazāk turīgo ģimeņu bērni, kuriem var būt apgrūtināts attālinātais mācību process, vai pensionāri).

Tādēļ, gan šobrīd, gan tad, ja šī krīze ieilgst, valdībai īpaši jādomā par mazāk aizsargāto iedzīvotāju atbalstīšanu, lai jau tā izteikto nevienlīdzības problēmu nesaasinātu vēl vairāk.

Rezultāts plašajiem pasākumiem vīrusa apkarošanai un uzņēmumu un iedzīvotāju atbalstīšanai, protams, ir lielāka valsts loma tautsaimniecībā, kas būs pēc-krīzes realitāte visās pasaules valstīs.

Liela krīze nes lielas pārmaiņas

Neatkarīgi no tā, vai Covid-19 krīze ātri pāries, vai ieilgs, tā jau nesusi un vēl nesīs ievērojamas pārmaiņas ekonomikā. Krīze liek pārvērtēt globalizācijas ieguvumu un risku balansu. Situācija, kad katrs ražošanas posms norisinās citā valstī izrādījusies riskantāka, nekā iepriekš uzskatīts. Turklāt arvien plašākās automatizācijas un robotizācijas iespējas nozīmē, ka iepriekš tik svarīgais lēta darbaspēka faktors vairs nav noteicošais. Globalizācijai par labu runā tas, ka šādas vispasaules krīzes brīdī izdevīga ir horizontāli diversificēta ražošana – kad vienu un to pašu ražošanas ķēdes posmu nodrošina rūpnīcas dažādās valstīs. Pat ja kāda no rūpnīcām tiek slēgta valsts ierobežojumu dēļ, apjomus var noturēt, palielinot ražošanu citā valstī. Tādēļ virzība uz iespējamu piegāžu ķēžu saīsināšanos nenozīmē, ka visa ražošana turpmāk norisināsies vienā valstī – tiks atrasts vidusceļš.

Covid-19 krīze mainīs cilvēku un uzņēmumu paradumus. Divu metru distance un īpaši biežā roku mazgāšana var arī aizmirsties. Bet ērtums, ko nodrošina iepirkšanās internetā, vai izmaksu ietaupījums, kas rodas darbiniekiem strādājot no mājām vai darījumu braucienus pārnesot tiešsaistes režīmā, visdrīzāk tiks novērtēts arī turpmāk.

Ieguvēji būs visi tie uzņēmumi, kas iepriekš cītīgi ieguldījuši digitalizācijā un tehnoloģiju izmantošanā. Šie uzņēmumi šobrīd ir labāk sagatavoti krīzes pārvarēšanai, un nākotnē būs arī pirmie, kas varēs izmantot jaunās pēc-vīrusa ekonomikas iespējas. Viens no ieguvējiem, protams, ir e-komercija, kas jau pirms krīzes veiksmīgi attīstījās, bet šobrīd, arvien vairāk uzņēmumiem pieņemot jaunos spēles noteikumus, aug turbo tempā.

Šīs krīzes ietekmē atsevišķu nozaru stiprie uzņēmumi kļūst vēl stiprāki, jo tie iepriekš uzkrāto ievērojamo drošības spilvenu šobrīd var izmantot, lai pielāgotos jaunajiem apstākļiem. Piemēram, ASV lielie milži “Amazon” un “Walmart” pieņem darbā ceturtdaļmiljonu darbinieku, lai tiktu līdzi pieprasījuma kāpumam, kas šobrīd ir tuvu gada nogales svētku laika līmenim. Tikmēr mazie uzņēmumi, piemēram, mazie veikaliņi un ne-tik-lielās veikalu ķēdes ar mazākiem uzkrājumiem cieš smagāk, un paļaujas uz valsts atbalstu. No konkurences viedokļa būtu vēlams, ka dzīvei jaunajos apstākļos pārorientējas arī spēcīgākie mazie un vidējie uzņēmumi. Citādāk ir risks, ka tiek pazaudēta produktu un pakalpojumu daudzveidība, un tirgus, kas šobrīd krīzē kļuvis ļoti koncentrēts, tāds arī paliek. Konkurence tirgū jāsaglabā, jo tās trūkums ir slikta ziņa patērētājam gan cenu, gan kvalitātes aspektā.

Visbeidzot, Covid-19 noteikti ir parūpējies par finansējuma palielināšanu veselības nozarei arī ilgtermiņā. Ja finanšu krīze piespieda sakārtot banku sektoru, tad šīs krīzes ietekmē nesakārtota un nepietiekami finansēta veselības nozare vairs nebūs attaisnojama.

Šo un citu ekspertu viedokļus par krīzes ietekmi varēsiet lasīt maija “Forbes”.