Slīcēju glābšana – pašu slīcēju rokās

Man personīgi šis laiks ir īpaši zīmīgs. Pirmkārt, mēs – “Forbes” – esam izlaiduši pirmo jubilejas numuru. Starp citu, numura galvenā tēma ir par to, kā uzsākt savu biznesu. Pirms gada to pamēģināju arī es. Un, tikko sāku puslīdz aprast ar labumiem, bet pārsvarā – grūtībām, kas nāk līdzi uzņēmēja statusam, klāt bija arī Covid-19 izraisītā krīze. Protams, ka mediji to jūt, un “Forbes” nav izņēmums. Turklāt visā pasaulē.

Būt starptautiskajā “Forbes” tīklā ir vērtīgākā pieredze visā šajā pasākumā. Patlaban mums ir gara sarakste starp visiem “Forbes” izdevējiem, un jāsaka, neviens no mums pat neieminas par to, ka valstīm vajadzētu atbalstīt medijus. Toties visi diskutē par to, kā atbalstīt eksportējošus uzņēmumus un biznesu kopumā. Mediji taču arī ir bizness – ar ko tas atšķiras no citiem?

Mans viedoklis – ne ar ko.

Šobrīd neviens īsti nezina, ko domā valdība, diskutējot par “atbalstu medijiem”, taču izskan versijas gan par dīkstāves pabalstiem, gan nodokļu atvieglojumiem u. c. Kā jau ceturtā vara, mediji ir ieskaitījuši sevi privileģēto kastā un prasa, lai valsts rīkojas. Tomēr, ja palūkojamies uz medijiem kā uz parastiem uzņēmumiem – SIA, AS, kas veic savu saimniecisko darbību –, tad nav skaidrs, kāpēc tagad būtu jāizstrādā kādi īpaši mehānismi. Cita lieta – ka “prece”, kuru rada mediji, kas palikuši bez ienākumiem no citiem uzņēmumiem, pašai valstij un uzņēmumiem šobrīd ir tikpat nepieciešama kā sejas maskas, kuras tiek dārgi iepirktas bez iepirkumu procedūrām. Tāpēc, lai informētu sabiedrību par savu darbību un cilvēki neziņā neieslīgtu panikā. Iedomāsimies uz brīdi, kas notiktu, ja masu mediji dotos “dīkstāvē” un vienkārši atslēgtos…

Ja pieņemam, ka mediji vienkārši tiks iekļauti atbalstāmo nozaru sarakstā, tie tik un tā neatbildīs nosacījumiem, lai saņemtu Covid-19 krīzes skarto uzņēmumu atbalstu. Pirmkārt, mediji neko neeksportē. Otrkārt, tie nav dīkstāvē. Treškārt, uzņēmumi, kuriem ir nodokļu parāds, arī nevar pretendēt uz atbalstu. Ceturtkārt, ja reiz medijiem ir misija un valsts vēlas sargāt informatīvo telpu, tad būtu labi atbalstīt vietējos medijus, kas, vēlams, pieder vietējiem uzņēmējiem.

Tajā pašā laikā runāts tiek tikai par tiem medijiem, kas ir NEPLP kompetencē, proti, elektroniskajiem. Tātad interneta portāli, televīzija un radio. Taču, ja mēs nešķirotu elektroniskos un drukātos medijus, tad var sanākt, ka uz atbalstu var pretendēt tikai pašiem politiķiem interesantie mediji, bet, ja taisa izņēmumus, tad būs grūti paskaidrot precedentus citiem uzņēmējiem. Lūk, daži piemēri!

Sāksim ar lielāko. AS “Delfi” ir ne tikai daudzu desmitu tūkstošu eiro nodokļu parāds, kas neļautu prasīt atbalstu, bet tas, iespējams, pat nav reģistrējies kā masu informācijas līdzeklis. Tas, protams, neliedz portālam publicēt ziņas un viedokļus, un tomēr, piešķirot atbalstu uzņēmumam, rindā pēc tā varēs iestāties jebkurš cits portāls, kas kaut ko publicē, un nav skaidrības, kurš un kā lems, vai portāls ir masu medijs vai nav. Varēs uzsākt diskusijas par elementiem, kas padara mediju par mediju (redakcija, žurnālisti ar izglītību utt.), taču redaktors var būt arī jebkuram citam portālam. Pieņemsim, ka “Delfu” īpašnieks, igauņu miljonārs, pēkšņi samaksātu nodokļu parādu, lai varētu pretendēt uz valsts atbalstu. Tad rodas jautājums – ja reiz biznesa īpašniekam nauda ir, kāpēc valstij būtu jāpiemaksā?

Medijs nav gluži tas pats, kas tehnoloģiski attīstīts uzņēmums, kurš eksportē 50 % produkcijas un kuram šobrīd nav noieta tirgus. Medijam tieši šobrīd noiets ir! Mums, “Forbes”, arī ir nodokļu parāds. Tiesa, tas radies, taupot apgrozāmos līdzekļus pirmajā darbības gadā, kas jebkurā biznesā nav viegls. SIA “Aģentūra Lilita” ir desmitiem tūkstošu liels parāds, arī “Dienas biznesam”.

Ja vērtē tikai no nodokļu parādu viedokļa, tad šobrīd pretendēt uz atbalstu varētu lielās žurnālu izdevniecības – “Izdevniecība Rīgas Viļņi” un “Žurnāls Santa”. Taču, ņemot vērā, ka abas šīs izdevniecības ir rentablas un pelnošas, visticamāk, naudas pāris mēnešiem tām pietiks.

Vēl uz atbalstu varētu pretendēt “TV 3” īpašnieki – tas pieder “BITE Lietuva”, kā arī dažādas ar politiskiem spēkiem saistītas avīzes un portāli: “Neatkarīgās” īpašnieki, žurnāla “IR” īpašnieki, kurus neviens nezina, jo viņi slēpjas aiz akciju sabiedrības, igauņiem piederošais portāls “TVNET/Apollo” (ko arī neizdevās atrast masu informācijas līdzekļu reģistrā), “TV Latvija” (TV24, kas pieder Andrejam Ēķim un, pēc “Lursoft” datiem,  nodarbina sešus cilvēkus, lai gan ētera personību vien ir vairāk), “Dienas mediji” un “Latvijas Avīzes” īpašnieki. Tad nu rodas jautājums, ko tieši valsts grasās atbalstīt – dažādu politisku nokrāsu medijus vai ārzemniekiem piederošas televīzijas un portālus? Un ja vēl pievienotu kritēriju “vidējā alga (neskaitot autoratlīdzības) ir ne mazāka par 800 eiro”, visticamāk, atkristu vēl daļa.

Iespējams, šo apsvērumu izvērtēšana valdības koridoros arī ir galvenais iemesls tās lēnīgumam. Bet ko tad darīt, ja nav reklāmas?

Pirmkārt, valstij un uzņēmējiem ir pašiem jāpērk reklāma, lai atbalstītu medijus. Mediji nav dīkstāvē – tieši šobrīd tie palīdz svarīgu informāciju nodot dažādām lasītāju grupām. Neredzu šķēršļus ministrijām un valsts iestādēm iegādāties reklāmas laukumus, kuros pastāstīt, ko katra no tām dara Covid-19 situācijas risināšanai, informēt par cilvēkiem pieejamajiem atbalsta mehānismiem un saviem tuvākās nākotnes plāniem. Protams, mediji svarīgu informāciju “uzrakstīs un pārraidīs arī tāpat, bez maksas”, taču ir jāsaprot – šodien pārraidīs bez maksas, bet rīt aizvērsies ciet un vairs nekad neko nepārraidīs. Šodien iegādāta reklāma atmaksāsies ilgtermiņā. Es, piemēram, neredzu nevienu iemeslu, kāpēc uzņēmumi, kuri pašlaik pelna (“Rimi”, “Maxima”, aptiekas, piegādes uzņēmumi), atbalstot medijus, nevarētu nopirkt reklāmas atbilstoši savai auditorijai.

Otrkārt, iespējams, ir labākais laiks izvilkt no atvilktnes Nacionālās attīstības plānu 2014–2020 (NAP) un izdarīt visu, kas nav izdarīts. Palūkoties uz prioritātēm un pieņemt attiecīgus lēmumus. NAP kā pirmais rīcības virziens ir “Augstražīga un eksportspējīga ražošana un starptautiski konkurētspējīgi pakalpojumi”, otrais – “Izcila uzņēmējdarbības vide”, trešais – “Attīstīta pētniecība, inovācija un augstākā izglītība”. Viesnīcas un restorāni kā vesela nozare, nenoliedzami, ir būtiski tūrisma attīstībai un situācijas atjaunošanai pēc krīzes, kas nebūs mūžīga. Tomēr, ja reiz valsts pēkšņi ir sameklējusi naudu atbalsta pasākumiem un pat aizņēmusies starptautiskajos tirgos, varbūt ir vērts šo naudu atdot tehnoloģiski advancētiem un eksaktajās zinātnēs balstītiem uzņēmumiem, IT uzņēmumiem un citām ražojošajām nozarēm? Tas dos iespēju uzņēmumiem noalgot un pašiem pārkvalificēt, apmācīt bez darba palikušos cilvēkus no citām nozarēm. Vai arī palielināt stipendijas studentiem tehniskajās specialitātēs, lai jaunieši būtu motivēti studēt šīs zinātnes. Esmu pilnīgi droša, ka uzņēmēji labāk nekā politiķi spēj rīkoties ar naudu, īpaši tad, ja pašiem nepieciešami speciālisti, kuru visu laiku trūkst.

Treškārt, nodokļi. Es, protams, neesmu speciāliste nodokļu jomā, taču, ja uz laiku, kamēr valstī ir ārkārtējā situācija, atceltu visus darbaspēka nodokļus un neuzrēķinātu kavējuma naudas, krīze pārietu ātrāk un vieglāk. Pēc advokāta Jāņa Zelmeņa apkopotās informācijas “Dienas biznesā”, tā vai līdzīgi ir izdarījušas Horvātija, Ķīna, Polija, Dānija, Itālija un Kipra. Uzņēmēji gan jau samaksātu darbiniekiem, un tiem nevajadzētu papildināt bezdarbnieku rindas. Tas ļautu palīdzēt un neiznīcināt arī tos uzņēmumus, kuri īslaicīgi nonākuši grūtībās, piemēram, biznesa sezonalitātes vai citu loģiski izskaidrojamu iemeslu dēļ.

P.S. Ja vēlaties atbalstīt “Forbes” un ne tikai atbalstīt, bet arī sasniegt joprojām maksātspējīgu auditoriju, pērciet reklāmu: [email protected] vai abonējiet žurnālu ar piegādi pastkastē http://abone.forbes.lv .