Kas kaitīgāks – plastmasas iepakojums vai mūsu paradumi?

Tas aizliedz laist tirgū noteiktus plastmasas priekšmetus un nosaka pasākumus to patēriņa samazināšanai. Kopumā likums vērtējams pozitīvi, tas vērsts uz ilgtspējas attīstību un atbildīgu attieksmi pret apkārtējo vidi, tomēr tas nes līdzi virkni izaicinājumu un, jāatzīst, liek uz visiem laikiem atteikties no pārbaudītiem, labiem iepakojuma veidiem.

Likums ir apjomīgs, paredzēts pakāpeniskai ieviešanai līdz 2026. gadam. Katrai ES dalībvalstij ir tiesības izlemt, kad uzsākt katra pasākuma ieviešanu. Latvijā aizliegums tirgot vienreizlietojamos plastmasas izstrādājumus stājās spēkā 3. jūlijā, bet, piemēram, Skandināvijā tas notiks rudenī. Tātad no 3. jūlija vairs nevaram iegādāties vienreizējai lietošanai paredzētos plastmasas traukus, galda piederumus, dzērienu salmiņus un maisāmos kociņus, vates kociņus, baloniem piestiprināmos kociņus un putu polistirola pārtikas iepakojumu. Tas gan nenozīmē, ka plastmasas izstrādājumus veikalu plauktos vairs neredzēsim vispār – vairākkārt lietojamus stingrās plastmasas traukus un piederumus joprojām ir atļauts tirgot. Tāpēc, ieraugot plastmasas dakšiņu, satraukumam nav pamata.

Jaunā likuma nestos izaicinājumus katrs mazumtirdzniecības uzņēmums izjutīs atkarībā no sava darbības veida. Piemēram, “Narvesen” visvairāk skars prasība marķēt plastmasas glāzes un kafijas krūzītes. Pastāv vairāku veidu plastmasa, no kuras ražo dzērienu glāzes, krūzītes, piemēram, PET un RPET jeb recyclable PET, ko ražo no jau pārstrādātas plastmasas. Daudzi uzņēmumi to labprāt izvēlas, lai atbalstītu pārstrādātājus un veicinātu plastmasas savākšanu un atkārtotu atgriešanos apritē. Tiek uzskatīts, ka vēl labāks par RPET ir PLA – polipienskābes plastmasa, bet tā ir ļoti dārga, turklāt kompostējama, ne bioloģiski noārdāma. To ražo no dažādiem atjaunojamiem resursiem, piemēram, cukurniedrēm, kukurūzas, kviešu vai citām šķiedrām; “Narvesen” kafijas krūzīšu sastāvā 95% ir papīrs, kas dabā sadalās, bet 5% – plāna bioplastmasas kārtiņa, ko ražo no cukurniedrēm un kura ir vajadzīga, lai pasargātu trauku no mitruma un karstuma. Šie 5% ir neizbēgami jebkurā pārtikas iepakojumā, kur darīšana ar karstu, šķidru vai eļļainu produktu, lai tas nepaliktu klientam uz pirkstiem. Šī bioplastmasa ir atjaunojams resurss un nesatur uzpūsto putu polistirolu (EPS), tā arī maksā dārgāk nekā parastais plastmasas iepakojums, taču jaunais likums paredz, ka arī šādas krūzītes būs jāmarķē. Vienīgais PLA veids, kas nav jāmarķē kā plastmasu saturošs iepakojums, ir iegūts no piena produktiem. Tomēr tas ir ļoti specifisks piedāvājums, kāda Baltijā pagaidām nav. Bioplastmasa nav dabā noārdāma, bet gan kompostējama, taču Baltijā nav atbilstošas kompostējamās iekārtas. Līdz ar to  mūsu bioplastmasa iekrīt tajā pašā grozā, kur sintētiskā plastmasa, tā nonāks kopējā poligonā un pārstrādāsies vien 100 gadu laikā. Varu teikt tikai to labāko par sadarbību ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), tomēr šis likums rada jautājumu, uz kuru atbildi neesam saņēmuši: kāpēc līdzi likumam nenāk atbilstošas investīcijas “zaļā” domāšanā? Ražotājiem un tirgotājiem būs jāmaksā lielāks dabas resursu nodoklis, taču valstiskas programmas, kā nākotnē atbalstīt uzņēmējus un viņu centienus darboties zaļāk, joprojām nav.

Izaicinājumus jaunā sistēma radīs ne tikai tirgotājiem. Ražotājiem šobrīd ir darba pilnas rokas, lai izveidotu tādus iepakojumus, kas atbilstu likuma prasībām. Minēto plastmasas slānīti nāksies aizstāt ļoti daudzos iepakojuma izstrādājumos visā Eiropas Savienībā, taču risinājuma pagaidām nav. Ilgtermiņā risinājuma atrašana iepakojuma ražotājiem būs arī izdzīvošanas jautājums, jo diez vai mazumtirgotāji un pircēji gribēs ilgstoši skatīties uz vienreizlietojamiem traukiem ar ļoti skumju mirstoša bruņurupuča attēlu vai gravējumu. Visticamāk, tiks meklētas citas alternatīvas, piemēram, mudinot pircējus iegādāties dzērienus līdzņemšanai savās krūzītēs u. tml. Jo no bēdīgā atgādinājuma mums, pircējiem, neizvairīties: saskaņā ar jauno likumu tirgotājam ir jāinformē pircējs gan par to, ka iepakojums satur plastmasu, gan par to, kāda ir konkrētā iepakojuma cena. Savukārt pircēji, visticamāk, agri vai vēlu jutīs gala produkta cenas pieaugumu, jo dabai draudzīgas alternatīvas maksā krietni dārgāk un sadārdzinās arī kopējās produkta izmaksas.

Mūsu lielākais izaicinājums būs atrast tādu iepakojumu, kura aizsargkārtiņā izmantotais materiāls veic to pašu funkciju, ko bioplastmasa, bet būtu pilnībā bionoārdāms. Šobrīd risinājuma nav arī piegādātājiem. Kā šādu izaicinājumu atrisinās mazi uzņēmumi bez starptautiska atbalsta, kam nepieciešams neliels iepakojuma apjoms, – tas pagaidām ir atvērts jautājums.

Kopumā, protams, jaunais likums ir vērtējams pozitīvi, jo, neraugoties uz sarežģījumiem ikdienas darbā, ilgtermiņā tas liks mums visiem pārskatīt savus paradumus un izdarīt zaļākas izvēles. Redzam, ka sabiedrība, sevišķi jaunieši, ļoti atsaucīgi vērtē dažādus centienus ilgtspējīgas domāšanas virzienā. Taču problēma jau nav plastmasā. Piemēram, uzpūstais putu polistirols (EPS) pēc būtības ir labs iepakojuma veids silto ēdienu tirdzniecībai, ēdienu piegādei, dažādu gaļas produktu tirgošanai, jo ir stingrs, ilgāk saglabā siltumu, nelaiž cauri taukus un mitrumu. Tas, kas padara tā lietošanu neiespējamu turpmāk, ir cilvēki paši, tā vietā, lai atbildīgi šķirotu, izmetot savus atkritumus, kur pagadās. Mūsu jūras un meži ir pārvērtušies par lielu izgāztuvi, tāpēc šobrīd esam spiesti atteikties no labiem, uzticamiem, pārbaudītiem risinājumiem un doties nezināmajā. Acīmredzot ir vienkāršāk izdot milzīgus resursus jaunu tehnoloģisku risinājumu radīšanai, nekā aiznest no meža mājās tās skārdenes, pusdienu kārbas, kafijas krūzītes un citus atkritumus, ko cilvēki uz mežu atnesuši. Tādi likumi kā jaunais Plastmasu saturošu izstrādājumu patēriņa samazināšanas likums top, cīnoties ar sekām. Tāpēc tikpat cītīgi, kā jāmeklē jauni iepakojuma risinājumi, mums jāizglīto sabiedrība, citādi vēl pēc gadiem divdesmit mūs neglābs pat visekoloģiskākais materiāls.