Ar kritisku skatu par kapitāla tirgus attīstību

Patiesību sakot, tā ilgst jau vismaz divdesmit gadu, taču rezultāta gandrīz nekāda. Iespējams, ka tieši valsts iesaiste tajā spēs kaut ko mainīt. 

FKTK piedāvātais desmit soļu plāns kapitāla tirgus attīstībai satur virkni atbalstāmu ideju: valsts uzņēmumu akciju pakešu kotēšanu biržā, valsts fondēto pensiju plānu kapitāla pārvaldītāju aktīvāku iesaistīšanu investēšanā, administratīvā sloga samazināšanu un citas. Tomēr, izlasot šo plānu, gribētos zināmu detalizāciju, tāpēc piedāvāju savu viedokli, kā to var padarīt par reālu veiksmes stāstu.

Ar valsts uzņēmumu kotāciju biržā nepietiks

Manuprāt, ir nepareizi fokusēt diskusiju tikai uz valsts uzņēmumu akciju kotāciju uzsākšanu biržā. Tas, protams, būtu ļoti pareizs un atbalstāms solis, ja kāds lielais valsts vai pašvaldības uzņēmums kotētu savas akcijas biržā. Par šāda soļa plusiem ir runāts daudz, un nav šaubu, ka gan katram Latvijas iedzīvotājam, gan arī Latvijas valstij kopumā tas nesīs lielus ieguvumus (korporatīvās pārvaldības uzlabošana, starptautiskās reputācijas uzlabošana, kapitāla tirgus attīstība utt.). Bet ir acīm redzams, ka, neraugoties uz šiem daudzajiem plusiem, Latvijas politiķiem nesaprotamu iemeslu dēļ, nav (un, izskatās, tuvākajā laikā arī nebūs) politiskas gribas pieņemt lēmumu par kāda valsts uzņēmuma akciju kotāciju biržā. Iemeslus mēs varam tikai minēt, jo nopietni uztvert vienīgo argumentu – tauta to nesapratīs –, atklāti sākot, nevar. Galu galā valdība teju vai katru mēnesi pieņem lēmumus, kurus tauta (vai vismaz ievērojama tās daļa) nesaprot vai pat neatbalsta. Manuprāt, likt galveno akcentu tikai uz to, ka šis politiskais lēmums reiz tiks pieņemts, nebūtu pareizi.

Fokusā – perspektīvā obligāciju emisija

No iepriekšteiktā izriet otrs moments – jāmeklē citas iespējas aktivizēt vietējo kapitāla tirgu. Un šeit, manuprāt, pat lielāku fokusu nekā uz privāto uzņēmumu akciju kotāciju biržā vajag likt uz obligāciju emisijām un to iekļaušanu biržas sarakstos.

Latvijā uzņēmumu bāzi pamatā veido MVU, un visizplatītākā finansējuma forma ir parāds (patlaban – bankas kredīts). Bet apstākļos, kad dažādu iemeslu dēļ kredītu bankā var dabūt ne visi uzņēmumi, tieši obligāciju emisijas ir loģisks virziens, kas jāatbalsta un jāpopularizē. Labi piemēri jau ir: ELKO Grupas obligāciju emisija (piesaistīto līdzekļu apjoms 20 miljoni eiro, investoru interese bija pat par 50 miljoniem, obligācijas iegādājās 82 investori no piecām valstīm), Mogo obligāciju emisija par 30 miljoniem eiro, Delfin Group obligāciju emisija 3,5 miljonu eiro apjomā. Tās ir emisijas, kas notikušas pēdējā pusgada laikā.

Obligāciju emisijas, salīdzinot ar akciju emisijām, organizēt ir vienkāršāk, un arī emitenta īpašniekiem nav jādomā par daudziem uzņēmējiem ļoti svarīgu jautājumu – kā izskatīsies jaunā akcionāru struktūra pēc kotēšanas biržā. Jo tajā nekas nemainīsies. Tāpēc jācenšas, lai obligāciju emisiju kā alternatīvo finansēšanas avotu izskatītu liela daļa vidējo uzņēmumu – tādējādi varam ātrāk sasniegt praktiskus rezultātus kapitāla tirgus attīstībā.

Investoru iesaiste un finanšu pratība

Vēl viena lieta, pie kuras jāstrādā kapitāla tirgus attīstības kontekstā, ir investoru bāze. Ja vēlamies, lai privātie investori aktīvāk iegulda vietējā kapitāla tirgū, ir nepieciešamas divas lietas – institucionālo investoru lielāka iesaiste (lai tirgus ir likvīdāks, lielāks un aktīvāks) un privāto investoru finanšu pratības uzlabošana.

Vietējie institucionālie investori mums ir, lielākie no tiem – pensiju plāni, bet tie ļoti maz iegulda vietējos vērtspapīros, ieskaitot arī obligācijas. Galvenais iemesls – pensiju plāni ir kļuvuši tik lieli, ka tiem nav interesanti investēt nelielās vietējo vidējo uzņēmumu obligāciju emisijās. Līdz ar to šeit ir skaidri redzama privātā tirgus nepilnība. Vēl Latvijā ir nesen dibinātais Altum Kapitāla fonds, kuram ir mandāts ieguldīt gan uzņēmumu kapitālā, gan obligācijās, bet tikai lielajos uzņēmumos. Ja tiktu paplašināts šī fonda mandāts, lai varētu investēt arī vidēja segmenta uzņēmumu biržas sarakstos iekļautajās obligācijās, tas būtu ievērojams atbalsts kapitāla tirgus attīstībai un arī veicinātu iepriekšminētās nepilnības novēršanu.

Kas attiecas uz Latvijas sabiedrības finanšu pratības veicināšanu – par to runāts un ar to strādāts jau vairākus desmitus gadu, bet nekāda īpaša progresa nav, tādēļ grūti cerēt uz straujām pārmaiņām nākotnē. Es rosinātu šai problēmai pieiet no praktiskā viedokļa un cerēt, ka darbs dara darītāju, proti, tad, kad sabiedrība saskarsies ar jauniem finanšu produktiem, tad arī tā mācīsies tos izmantot, un tieši tajā brīdī jāpiedāvā atbilstoši mācību materiāli. Citiem vārdiem – viena pie datora pavadīta stunda, pašam vai ar kāda palīdzību veicot pirmo analīzi un pirmo investīciju jebkurā vērtspapīrā, būs vērtīgāka nekā desmit stundas, lasot gudru grāmatu, bet neko neizdarot savām rokām. Kas vajadzīgs, lai cilvēkiem būtu interese ziedot šo pirmo stundu? Vajadzīgi veiksmes stāsti, kā viņa kaimiņi vai draugi nopelnījuši fondu biržā, vajadzīgi jautājumi – kāpēc tu turi naudu bankas depozītā par 0 % gadā, nevis ieguldi to korporatīvajās obligācijās un pelni 5 % gadā? Vajadzīgas publikācijas drukātajā presē un elektroniskajos medijos.      

Kvalitatīvas informācijas aprite

Ja reiz runājam par medijiem – var piekrist tēzei par to, ka Latvijā ir grūtības ar objektīvas un analītiskas informācijas nodrošināšanu par ieguldījumu riskiem potenciālajiem ieguldītājiem. Igaunijā un Lietuvā nav problēmu atrast žurnālistus un portālus, kas specializējušies tieši vērtspapīru tirgu problemātikā, bet Latvijā ar to ir lielas grūtības. Taču vienlaikus jāatzīst, ka tas ir tieši saistīts ar nelielo dalībnieku skaitu, kas iesaistīti vērtspapīru tirgus operācijās. Neviens medijs nespēs izdzīvot, orientējoties uz tik nelielu auditoriju. Tādēļ, ja valsts vēlas palielināt šādas informācijas daudzumu tirgū, no vienas puses, ir jādomā, kā palielināt šādu informāciju patērējošo auditoriju, proti, ieguldītāju skaitu, no otras – jāsaprot, ka vismaz sākumposmā šādas informācijas ražošana būs finansiāli jāatbalsta. Starp citu, šāds mehānisms jau eksistē, jo valsts jau vairākus gadus organizē sabiedriski nozīmīgu projektu konkursus medijiem caur Mediju atbalsta fondu, tos arī finansējot. Nav jāizgudro velosipēds no jauna – vienkārši jāformulē, ka arī šāda informācija ir sabiedriski nozīmīga, un jāorganizē attiecīgais projektu konkurss.