Kā uzņēmējam attīstīt savu harismu?

Parasti ar harismu saprot cilvēka emocionālo spēju kopumu, kuru dēļ viņu uzskata par apdāvinātu ar īpašām rakstura iezīmēm, turklāt bieži vien viņam nav nekādu īpašu ārēju pazīmju.

Es savā praksē esmu izvēlējies citu harismas definīciju – tā ir līdera pārliecība, ko apstiprina praktiski panākumi konkurences tirgū. Runa šajā gadījumā nav par to pašpārliecinātību, kuru dod kāds amats. Paskaidrošu – uzņēmējdarbībā diezgan bieži sastopami cilvēki, kuri mēdz uzskatīt, ka viņu izdzīvošana ir tieši saistīta ar to, cik liels čiekurs viņš ir uzņēmumā.

Patiesībā sirds dziļumos viņi, tieši otrādi, ir par sevi nepārliecināti cilvēki, jo daudz nesaprot tajā jomā, kurā darbojas. Viņi vienkārši nesaprot nianses, kā arī nevēlas iedziļināties pat pamatlietās. Viņiem nekas neinteresē. Tādiem cilvēkiem interesē tikai tas, kā noturēt savu pozīciju, amatu maksimāli ilgi. Viņuprāt, viss, kas apdraud viņu izdzīvošanu, ir zibenīgi atrisināms ar autoritāru vadības stilu, spēka paņēmieniem un jebkura izlēcēja sodīšanu. Pēc būtības autoritārisms ir viņu vienīgais ierocis, kas stiprina viņu pārliecību. Ikviens, kurš piedāvā ieviest uzņēmumā kaut ko progresīvu, mūsdienīgu, tiek uztverts nevis kā novators, bet gan kā personisks potenciālais drauds, jo pazemo šadus cilvēkus kā vadītājus un tādējādi apdraud viņu galma pozīcijas. Tādiem cilvēkiem neko nevar pierādīt, jo viņi neko nevēlas zināt.

Ar šādu parādību es saskāros savas konsultāciju karjeras sākumā, kad, mēģinot parādīt uzņēmējiem nepieciešamību iziet ārpus sava akvārija, saņēmu klusējošu – mums tāpat ir labi. Tādēļ mūsu diskusijas par līderu harismu kontekstā es runāju par citu pārliecību, kas pamatota ar zināšanām.

Iedomājieties divu zivtiņu dialogu! Tās peld katra savā akvārijā, kas atrodas uz viena galda. Viena pabļauj: “Kā tev ar ūdeni?” Otra: “Ko?” Pirmā vēl skaļāk: “Kā tev ūdens?” Un saņem atbildi: “Ak, ūdens… Es to nekad neievēroju! It kā viss labi. Un tev?” – “Man arī tāpat.”

Ko teiksiet?

Es gribētu padalīties ar diviem novērojumiem. Pirmkārt, lielākā daļa cilvēku gluži kā tā otrā zivtiņa nekad neiedomājas par vidi, kurā viņi atrodas. Un tomēr tāda vide pastāv. Ja veido analoģiju ar milzu izmēra gleznu, tad izskatās, ka, piemēram, cilvēks, kurš redz tikai mazu daļu gleznas, ir pilnīgi pārliecināts par to, ka izprot visu gleznas būtību un saturu, kaut gan šī glezna ir simtiem vai tūkstošiem reižu lielāka nekā tās redzamā daļa.

Sliktāk par to varbūt tikai situācija, kad šāda pārliecība pāraug pašpārliecinātībā, bet pēc tam kļūst par muļķību. Savukārt muļķība ir ceļš, kas ir tieši pretējs harismātiska līdera ceļam. Tas ir tas, ko varētu dēvēt par neesošu izpratni, proti, viņš vēl nezina to, ko viņš nezina, un attiecīgi par to neuztraucas.

Otrkārt, zivs no pirmā akvārija, skatoties uz savu draudzeni, pieņem, ka tās dzīve blakus akvārijā ir tāda pati kā viņai. Un patiešām, no skata viss ir ļoti līdzīgs: otra zivs runā tādā pašā valodā, tāpat peld ūdenī un uzvedas līdzīgi. Tā nesaprot, ka dzīve citā akvārijā patiesībā ļoti atšķiras kaut vai tāpēc, ka vienai zivij ūdens var būt salds, bet otrai ­sāļš. Zivtiņa vienkārši par to nekad nav iedomājusies. Kā viedi atzīmēja amerikāņu antropologs Ralfs Linto, “ūdens – tā ir pēdējā lieta, ko pamana zivs”.

Viss, kas pastāv, neatrodas kaut kādā abstraktā vakuumā, bet dzīvo noteiktā fiziskā telpā un ar cilvēku uzmanību. Uzņēmējs ar savu produktu nav izņēmums – viņš arī nevar pastāvēt pats par sevi, atrauts no saviem patērētājiem.

Patīk jums tas vai ne, bet uzņēmējs vienmēr ir saskarsmē un kontekstā ar saviem patērētājiem. Jāpiebilst, ka šis konteksts pastāvīgi mainās, jo produkta lietošanas pieredze vienmēr atstāj emocionālas pēdas. Neviena cilvēku savstarpējā saskarsme nav iedomājama bez emocijām, kas savukārt izmaina vidi, kurā notiek šī saskarsme.

Katram produktam ir savs ideālais konteksts. Un arī katram kontekstam ir savs ideālais produkts. Šajā sakarā apskatīt produktu vai pat savu darbību atsevišķi no vides, kurā tā notiek, ir liela kļūda. Tieši cilvēks spēja redzēt produkta atbilstību videi un otrādi ir pamats pārliecībai, kas balstīta zināšanās.

Man tas atgādina pasaku par Pelnrušķīti, kura ballē pazaudēja kurpīti. Pēdas atbilstība kurpītes izmēram kļuva par vienīgo nosacījumu, lai īstenotu tik svarīgu notikumu jaunietes dzīvē kā kāzas ar princi. Un tas darbojas arī otrādi – vienīgais kritērijs, lai princis izvēlētos līgavu, ir kurpītes atbilstība kājai.

No citas puses, neizlēmība un šaubas, ko uzņēmēji demonstrē biznesā, lielākoties ir saistīti ar vides izvēli, neveiksmīgu konteksta atbilstību patērētājam, attiecīgi nav iespējams šādā vidē īstenot pašu lēmumus. Te arī galvenais līdera harismas ienaidnieks – nespēja īstenot dzīvē paša lēmumus.

Grāmatā Biznesa Incognita. Kā paplašināt uzņēmēja domāšanas robežas, kas pavisam nesen izdota izdevniecībā Alpina PRO, es definēju tādu fenomenu kā biznesa intelekts, kas ir cieši saistīts ar līdera harismu. Biznesa intelekts nosaka gan iekšēju, gan ārēju resursu analīzes kvalitāti, uz kuru pamata uzņēmējs pēc tam veido savu stratēģiju, lai sasniegtu mērķus.

Intelekts – tā ir cilvēks spēja izvirzīt un izpildīt uzdevumus, sasniegt savus mērķus, izmantojot tādas personiskās iemaņas kā atmiņa, uzmanības koncentrēšana, domāšana, iztēle, prāts un uztvere. Ja izvēlētā biznesa mērķu sasniegšanas stratēģija galu galā noved pie veiksmes vai uzvaras (kas nozīmē augstu biznesa intelekta līmeni), tādu līderi var saukt par harismātisku. Taču, ja viņš visu laiku novedīs savu komandu pie zaudējumiem, tad diez vai viņam vairs palīdzēs daiļrunība vai citas cietās vai mīkstās iemaņas (soft skills).

Kā citu faktoru, kas saistīts gan ar biznesa intelektu, gan ar līdera harismu, varētu skatīt to, kas reālajā dzīvē izpaužas kā uzņēmēja vēlme atpazīt dažādus tirgus stāvokļus, kā arī viņa gatavība izmantot pieejamos resursus. Paskatieties paši – Senajā Ēģiptē obeliskiem bija jādemonstrē impērijas varenums. Šodien tos var redzēt visur – Parīzē, Londonā, Ņujorkā. Šie kādreiz vareno civilizāciju monumenti tagad simbolizē pieminekļus vecās paradigmas domāšanai. Šo civilizāciju bojāeju var aprakstīt kā spējas atpazīt apkārtējās vides izmaiņas zaudēšanu un sekošanu veciem domāšanas un uzvedības standartiem. Ja cilvēks nevar labi atšķirt un novērtēt viņa dzīvē notiekošo, tad viņam ir pieejama tikai kļūdu piedzīvošanas metode, kas pēc būtības nozīmē nezināšanu un neizpratni.

Spēja atšķirt, noteikt grieķu valodā tiek apzīmēta ar medicīnā un tehniskajās disciplīnās zināmo vārdu diagnostikos. Es domāju, ka būtu ļoti vērtīgi to atgriezt vai ieviest arī uzņēmējdarbībā. Cilvēkam, kurš ir spējīgs diagnosticēt notiekošo un objektīvi uztvert apkārtējos notikumus, ir unikālas konkurences priekšrocības, kas izpaužas spējā analizēt un klasificēt informāciju. Šāda prasme ir kritiski svarīga, lai analizētu ikvienu sarežģītu darbības lauku, kuru raksturo vai nu daudzu elementu, sastāvdaļu esamība, vai arī augsts objektu uzvedības nenoteiktības līmenis.

Tomēr, lai iegūtu reālu rezultātu, ir nepieciešama spēja rīkoties. Nav jēgas sēdēt potenciāli pieejamu resursu (laiks, nauda, sakari, intelektuālais īpašums, tehnoloģijas un citi aktīvi) zelta kalnā, ja nav vēlmes pielietot to visu praksē.

Manuprāt, šie trīs faktori – spēja pieņemt pareizus lēmumus, spēja atpazīt dažādus tirgus stāvokļus, kā arī vēlme un gatavība izmantot pieejamos resursus – ir harismātiska līdera būtības pamatā.