Kā neapēst pašiem sevi

Jautājums ir tikpat vecs kā civilizācija, tomēr – vai mēs esam tuvāk tā atrisinājumam nekā mūsu senči?

Trešā daļa no visas pasaules saražotās pārtikas tiek izmesta atkritumos. Iztēlojieties – tās ir sešas atkritumu mašīnas, kas piepildās sekundes laikā! Un tā sekundi no sekundes. Saskaņā ar Ellen MacArthur Foundation datiem 80 % visas pārtikas līdz 2050. gadam tiks patērēta pilsētās. Mūsu planētas iedzīvotājiem kļūstot arvien urbanizētākiem, atkritumu pieaugums rada milzu spiedienu uz vietējām pašvaldībām, galvenokārt strauji augošajās Āfrikas, Latīņamerikas, Dienvidaustrumāzijas, Ķīnas un Indijas pilsētās. Ko mēs kā dizaineri, arhitekti un pilsētplānotāji varam darīt nākotnes pilsētu labā?

Man tas ir divtik aktuāli, jo zināms, ka tieši būvniecības nozare ir galvenais siltumnīcas gāzu emisijas cēlonis. Šī nozare ir atbildīga par vismaz 40 % globālo siltumnīcefekta gāzu emisiju, kas rodas no būvniecības materiālu ražošanas procesā, kā arī no ēku infrastruktūras, apkures, dzesēšanas sistēmas un apgaismojuma. No vienas puses, būvniecība ir sektors, kas visdramatiskāk ietekmē klimata pārmaiņas, no otras, būvniecība var rādīt piemēru, kā efektīvi un inovatīvi otrreiz izmantot resursus.

Ciemats, kas sevi pilnībā apgādā ar visiem nepieciešamajiem resursiem – vai tas izklausās utopiski? Vai tikpat utopisks, cik elektroauto koncepts pirms desmit gadiem? Tagad pasaulē ir jau 11 miljoni elektrisko automašīnu – tas precīzi iezīmē pagātnes utopiju šodienas skaitļos. Pasaulē jau tiek testēti daudzi šāda veida koncepti. Viens no tiem ir amerikāņa Džeimsa Ērlihama un dāņu arhitektūras biroja Effect radītais ReGen Village koncepts ar integrētu, ilgtspējīgu pašpietiekama ekociemata modeli, kas ir autonoms un pats sevi apgādā ar pārtiku, ūdeni, enerģiju, kā arī nodrošina atkritumu apsaimniekošanu. To iespējams realizēt, izmantojot biogāzi, saules un ģeotermālo enerģiju, bet pārtikas ieguvei – vertikālo lauksaimniecību, akvaponiku un aeroponiku. Koncepta autors apgalvo – realizējot slēgtās aprites resursu sistēmu,  ciemata ēkas saražos vairāk enerģijas, nekā tas spēj patērēt. Plānots, ka ReGen Village būs 25 privātmājas un aptuveni 15 000 m2 lielais ciemats atradīsies  netālu no Almeres Nīderlandē. Šīs būs pilotprojekts līdzīgiem ciematiem Dānijā, Norvēģijā un Vācijā.

Smart City koncepts nereti tiek asociēts ar digitālo tehnoloģiju integrēšanu, bet, projektējot šādas pilsētas vai atsevišķas ēkas, ir tikpat svarīgi, lai arhitektūra un dizains iemiesotu aprites ekonomikas modeli, kura mērķis ir iespējami ilgāk uzturēt produktu un materiālu vērtību. Brīdī, kad produkts ir sasniedzis dzīves cikla beigas, resursi paliek ekonomikā un rada papildu vērtību. Tā ir efektīvāka un videi draudzīgāka alternatīva tradicionālajai lineārajai ekonomikai, kurā mēs radām, izmantojam un izmetam.

Viens no efektīvākajiem šā modeļa piemēriem, ko var integrēt arhitektūrā, ir biogāzes ražošana anaerobās fermentācijas ceļā. Tas ir optimāls risinājums dažādu veidu organisko atkritumu pārstrādei, pārvēršot tos atjaunojamā enerģijā un organiskajā mēslojumā. Green Investment bankas ziņojumā teikts, ka biogāzes ražošana anaerobās fermentācijas ceļā ir viena no desmit svarīgākajām viedo pilsētu atjaunojamām tehnoloģijām.

Biogāzes ražošana un savākšana bioloģisko procesu rezultātā pirmo reizi tika aprakstīta 1895. gadā Lielbritānijā. Sākotnēji šo metodi izmantoja galvenokārt notekūdeņu attīrīšanā un dūņu stabilizēšanā, bet tagad interese par biogāzi arvien pieaug, jo globālā līmenī tiek izskatītas iespējas aizstāt fosilos kurināmos ar enerģiju, kas ražota no atjaunojamajiem enerģijas avotiem. Piemēram, viens no Lielbritānijas lielākajiem pārtikas ražošanas uzņēmumiem 2 Sisters Foods kartupeļu pārpalikumus no biezeņu un pīrāgu produktu līnijām kompostē un iegūst biogāzi, kas pēc tam tiek izmantota, lai darbinātu rūpnīcu. Uzņēmuma ilgtspējas mērķi ir samazināt oglekļa dioksīda emisijas, samazināt pārtikas izšķērdēšanu, ūdens patēriņu un ieviest zero waste konceptu.

Parasti biogāzes ražošana no organiskajiem atkritumiem asociējas ar lauksaimniecību, bet pēdējos gados tā kļūst aizvien pieprasītāka sabiedriskajā sektorā, piemēram, restorānos un viesnīcās. Vairāk nekā 80 restorānu, kafejnīcu un viesnīcu Parīzē, tostarp restorāns Taillevent, kas ieguvis Mišlēna zvaigznes, apvienojušies pilotprojektā ar mērķi vākt pārtikas atlikumus, kurus pēc tam izmantot biogāzes ražošanā, kas koģenerācijas procesā tiktu izmantota elektronenerģijas un siltuma ražošanai, bet atlikušais komposts tiks atdots Parīzes apkārtnes saimniecībām.

Biogāze ir tikai viens no veidiem, kā otrreiz izmantot organiskos atkritumus būvniecībā. The Mushroom Tower, kas uzcelts modernās mākslas muzeja MoMa vajadzībām Ņujorkā, būvēts no ķieģeļiem, kas ir nevis ražoti, bet audzēti, izmantojot lauksaimniecības blakusproduktus un sēņu micēlija kombināciju. BIQ Hamburg ir pirmā fasādes sistēma pasaulē, kas audzē aļģes, lai ģenerētu siltumu un biomasu kā atjaunojamās enerģijas avotu. Dabisko materiālu ieguve un izmantošana celtniecībā salīdzinājumā ar tradicionālajiem materiāliem, rada mazāku CO2 pēdas nospiedumu, tie arī samazina slimību riskus un izmaksas. Arhitektūras birojs Arup savos projektos izmanto pārstrādātus pārtikas atlikumus, tostarp zemesriekstu čaulas pārstrādā dēļos, ko pēc tam var lietot ēku starpsienās, bet kartupeļu mizas un korķi var izmantot siltumizolācijā. Šķiedru materiālus, teiksim, banānus un ananasus, var izmantot paklājos. Latvijas klimatā augošās kaņepes un to ražošanas process nodrošina videi draudzīgu 100 % bezatlikumu pārstrādi, piemēram, kaņepju spaļus izmantojot alternatīviem betona veidiem.

Pasaulē realizēts gana daudz šādu ilgtspējas piemēru, un tas mudina domāt, ka tomēr pastāv iespēja neapēst pilsētu, jo ir tik daudz kreatīvu iespēju, kā to pabarot.