Kā izskatās situācija darba tirgū?

Lai gan cilvēki mēdz būt sentimentāli, kavējoties atmiņās par to, cik jauka darba dzīve bija agrāk, neapmierināti ar to, kāda tā ir šobrīd un baiļu pilni par to, kāda tā būs nākotnē, fakti rāda, ka gadu gaitā darba ņēmēju apstākļi ir arvien uzlabojušies un šobrīd izskatās labāk nekā jebkad agrāk. Diendienā darbojoties augstākā līmeņa darbinieku atlases jomā, vēlos dalīties arī savos novērojumos. 

Strādājam vairāk, bet esam apmierinātāki

Varētu likties, ka paredzēt, kāds būs pēc-pandēmijas darba tirgus tikai gadu pēc šādas plaša mēroga kataklizmas ir teju neiespējami. Tomēr dati rāda, ka darba tirgus atgūstas pat straujāk kā prognozēts. Tikai gadus piecpadsmit atpakaļ, tehnoloģisko ierobežojumu dēļ šāda mēroga attālinātais darbs vienkārši nebūtu iespējams. Šobrīd dažādas darbinieku aptaujas rāda, ka darbam veltīto stundu skaits ir ievērojami pieaudzis. Paradoksāli, bet šodien no mājām strādājošie lai gan nereti strādā pat vairāk, tomēr uzrāda augstākus apmierinātības rādītājus.

Lielākas nodarbinātības iespējas dažādām grupām

Attālinātā darba iespējas, kā arī darbs nepilnās slodzēs, dažādās plūsmās vai pat iespēja darbu veikt no citas valsts, ļauj darba tirgū iekļauties citkārt iespēju ziņā salīdzinoši ierobežotām grupām, kā, piemēram, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jaunajām māmiņām, studentiem, mācoties citās valstīs. Arī mūsu uzņēmumā ir kolēģe, kas strādā nepilnu slodzi, darba pienākumus veicot no Krētas, kur studē Erasmus apmaiņas programmas ietvaros. Savukārt cits piemērs – vīram uzņemoties jaunus profesionālos izaicinājumus valsts struktūrā Nīderlandē, līdzi dodas sieva, kura nepamet savu darba vietu starptautiskā elektropreču ražošanas uzņēmumā, bet ar darba devēju vienojusies turpināt darba pienākumu veikšanu attālināti. 

Labs laiks izmēģināt darba iespējas ārpus Baltijas

Šis ir arī laiks, kad mūsu augstākā līmeņa vadītāji var izmantot savu pieredzi un profesionālo kompetenci, lai raudzītos pēc jauniem izaicinājumiem arī ārpus Baltijas, piemēram, Skandināvijas tirgū. Turklāt, bez nepieciešamības lielu daļu laika patērēt biežos pārlidojumos vai pat mainīt dzīvesvietu. Darba devēji šobrīd ir daudz atvērtāki un labprāt komplektē starptautiskas komandas, novērtējot Baltijas cilvēku pieredzi, varēšanu un, neslēpšu, arī salīdzinoši piezemētākās prasības algas līmeņa ziņā (ja tās salīdzina, piemēram, ar Zviedriju vai Norvēģiju).

Darba tirgus atgūstas pārsteidzoši strauji

37 OECD valstīs veikts pētījums rāda, ka darbs cilvēkiem ir svarīgs ne tikai tāpēc, lai spētu nodrošināt sevi un pabarot ģimeni, bet tas ir arī veids, kā veidojam savu identitāti. Tāpēc norises darba tirgū spoguļo daudz plašākas, sabiedrību ietekmējošās tendencēs. Vēl pērn OECD prognozes zīmēja drūmu ainu par darba tirgus iespējām atgūties no pandēmijas radītā trieciena. Bezdarba rādītāju svārstības bieži salīdzina ar degvielas cenu izmaiņām – tām ir tendence ātri uzkāpt, bet lēni samazināties. Tā, piemēram, pēdējo 50 gadu laikā apkopotie dati Amerikā, Austrālijā, Kanādā un Japānā rāda, ka bezdarbs aug par 50% ātrāk, nekā pēc tam samazinās.

Tomēr līdz 2020.gada noslēgumam bezdarba rādītājs bija tikai 6.9% - tieši puse no prognozētā. Atgūšanās notikusi daudz straujāk nekā prognozēts. Eiropas valstīs kopējais vakanču piedāvājums 2007.-2009.gada krīzē samazinājās par 50%, savukārt Covid 19 laikā - tikai par 25%. Citiem vārdiem sakot – darba tirgus uzrādījis pārsteidzošu pielāgoties-spēju un nodarbinātību izlīdzinājis pa dažādām nozarēm. Ja vakanču piedāvājums viesmīlībā un tūrismā stagnēs vēl ilgi, tad, piemēram, piegādes un attālinātās iepirkšanās jomā, tas audzis ievērojami. 

Izaicinājums – pielāgoties hibrīddarba modelim ilgtermiņā

Nenoliedzami, lielākais darba tirgus izaicinājums nākamajos gados būs spēt piemēroties tai jaunajai darba pasaulei, kādā esam dzīvojuši pēdējo gadu, ilgtermiņā. Pateicoties pandēmijas veicinātajam attālinātā darba periodam un ar to iegūtajai “brīvībai” strādāt no jebkuras vietas, cilvēkiem arī turpmāk būs vēlme noteikt – kādos apstākļos nodrošināt sev iztiku. Darba devējiem tas būs papildus izaicinājums, jo ilgtermiņā saliedēt un nodrošināt pieredzes nodošanu un apmaiņu izkliedētās komandās nav tas vienkāršākais uzdevums.

Dažādie hibrīddarba modeļi no vadītājiem vairāk nekā jebkad agrāk pieprasīs izkopt līderības un komunikācijas prasmes. Ja vairums strādājošo norāda, ka arī pēc pandēmijas viņi no mājām gribētu strādāt apmēram pusi no darba laika, tas nozīmēs pilnīgi citu pieeju un domāšanas maiņu no darba devēju puses. Darbinieku piesaistē un lojalitātes stiprināšanā ilgtermiņā uzvarēs tie, kuri pēc iespējas ātrāk spēs pieņemt un pielāgoties tam, ka jaunos darba tirgus nosacījumus turpmāk liekā mērā noteiks darba ņēmēji, ne darba devēji.