Investoru iespējas centrālo banku apmulsuma laikā

Sākumā tika ziņots, ka inflācijas nav, lai gan visi pierādījumi liecināja par pretējo. Tad viņi paziņoja, ka tā esot pārejoša. Tā nebija. Šā gada sākumā viņi to atzina par nopietnu problēmu, kas jārisina nekavējoties un agresīvi.

Pavisam nesen, neraugoties uz daudzajiem pierādījumiem, ka šovasar ASV inflācija sasniedza maksimumu, centrālās bankas turpināja stāstīt, ka ir nepieciešamas augstākas likmes un ka augstākas aizņēmumu izmaksas ir vienīgais, kas mūs var glābt no inflācijas postošajām sekām. Viņi uzvilka savus supervaroņu apmetņus un sāka darboties, paaugstinot likmes visstraujākā tempā mūsdienu vēsturē. Gan ASV Federālo rezervju sistēma, gan Eiropas Centrālā banka savās pēdējās sanāksmēs paaugstināja likmes par 75 bāzes punktiem. Pēc JP Morgan datiem, tirgi sagaida, ka ASV Federālo rezervju sistēma paaugstinās savu mērķa federālo fondu likmi līdz 4,5 % (par 150 bāzes punktiem virs pašreizējā līmeņa) un ka ECB līdz nākamā gada sākumam paaugstinās galveno refinansēšanas likmi līdz 3,5 % (no pašreizējā 1,25 %). Tas ir ātrs un nežēlīgs manevrs.

Pagājušā gada sākumā hipotēku likmes ASV bija aptuveni 3 %, tagad tās ir septiņi procenti. Likmju pieauguma sekas ir tādas, ka ikmēneša 2100 dolāru maksājums, kas bija nepieciešams, lai finansētu 500 000 dolāru hipotēku ar 3 % likmi, tagad varētu segt tikai 320 000 dolāru ar 7 % likmi. Tas ir milzīgs trieciens pirktspējai, un tas ir iesaldējis ASV mājokļu tirgu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, māju īpašnieki, kuri finansēja savu pirkumu ar zemākām fiksētām likmēm, nevēlēsies pārdot, jo viņu jaunajām hipotēkām tiks piemērotas augstākas likmes (jebkuram jaunam pirkumam). Otrkārt,  augstāku likmju dēļ mājokļi kļūst mazāk pieejami. Tas rada milzīgu spiedienu uz mājokļu cenām. Un neaizmirsīsim, ka tieši mājokļi ir galvenais īpašums lielākajai daļai amerikāņu.

Kā eiropiešiem mums patīk pašapmierināti raudzīties uz amerikāņu kapitālisma ambiciozo dabu, taču, runājot par procentu likmēm, mums būs jāsaskaras ar to pašu cunami.

Pēdējo astoņu gadu laikā trīs mēnešu EURIBOR ir bijusi nulle. Tagad tā pēkšņi ir 1,36 % un turpina pieaugt. Var šķist, ka tam nav lielas nozīmes, bet ir gan.

Ar nulles EURIBOR un 2,5 % finansējuma likmi (dažiem no jums hipotēkas varētu būt pat 2 %...) ikmēneša maksājums par hipotēku 100 000 eiro apmērā būtu 400 eiro mēnesī. Ja ECB paaugstinās savu galveno refinansēšanas likmi līdz 3,5 %, kopējā efektīvā procentu likme būs vismaz 6 % (trīs mēnešu EURIBOR būs augstāks par galveno refinansēšanas likmi). Šādos apstākļos ikmēneša maksājums pieaugtu līdz 600 EUR mēnesī – 50 % pieaugums. Tas ir problemātiski, ņemot vērā, ka Latvijā vidējā alga pēc nodokļu nomaksas ir 1000 eiro mēnesī. Tāpēc, lai apkarotu inflācijas līmeni, kas Latvijā nesen pārsniedza 20 %, par hipotēkas ikmēneša maksājumiem būs jāmaksā par 50 % vairāk. Un tas, protams, neņemot vērā augstākas elektroenerģijas un apkures izmaksas šajā ziemā.

Tiek pieņemts, ka centrālo banku pārstāvji ir prātīgi cilvēki, kuru rīcība balstās uz datiem. Viņi sevi uztver ļoti nopietni. Kā tad mēs nonācām pašreizējā situācijā? Ko darīt? Un kā sevi pozicionēt tālredzīgiem investoriem?

Galvenais jautājums, kas nāk prātā, ņemot vērā šo centrālo banku inflācijas mulsinošo drāmu, ir tas, kā tik spēcīgas institūcijas var izrādīties tik bezspēcīgas, saskaroties ar savu darbību sekām. Tikpat svarīgi, kāpēc viņi turpina apgalvot – tā ir mūsu vaina, ka patērētāji patērē pārāk daudz. Nesen Latvijas Bankas portālā makroekonomika.lv lasīju rakstu (Cik augstas procentu likmes sagaidīt nākotnē?), kurā vienkārši norādīts, ka nesenais likmju pieaugums nav tik slikts, salīdzinot ar EURIBOR Lielās finanšu krīzes laikā. Tiešām? Vai to jūs izvēlaties kā salīdzināšanas punktu?

No otras puses, tas nav svarīgi. Kas izdarīts, tas izdarīts, un centrālās bankas turpinās darboties, līdz tās apstāsies. Tie cilvēki ir ietekmīgi. Un jums, pieticīgiem investoriem, šādas ietekmes nav. Kad viņi runā, ir vērts klausīties. Kamēr tā vairs nav.

Centrālo banku skatījumā inflācija ir ienaidnieks. Šeit viņiem ir taisnība. Augsta inflācija nelabvēlīgi ietekmē noguldītājus un rada nenoteiktību attiecībā uz ekonomiskajām prognozēm. Lai gan viņi paši izmantoja naudas krājumus, lai izveidotu ugunskuru, ko aizdedzināja ar liesmas metēja naudas ekvivalentu Covid-19 ierobežojumu laikā, viņi turpina uzstāt, ka pieprasījums ir pārāk liels un ka viņiem ir jāpaaugstina likmes, lai apspiestu šo pieprasījumu.

Diemžēl viņu stāstījums ignorē svētā vienādojuma otro pusi, uz kura balstās visa mūsdienu ekonomika. Pēc centrālo banku pārstāvju domām, pārāk daudz cilvēku vēlas labas lietas, tāpēc pieprasījums jāsagrauj, lai atjaunotu saprātīgu līdzsvaru. Viņi reti piemin patieso problēmu – piegādi.

Inflācija pieauga Covid-19 vēlākajos posmos nevis pieprasījuma dēļ, bet gan tāpēc, ka bija piegādes traucējumi. Mums bija nauda, ​​bet nebija lietu, ko ne tikai gribējām, bet ko mums vajadzēja.

Procentu likmes pēdējos astoņos gados ir bijušas visu laiku zemākajā līmenī, taču kaut kā visa šī brīvā nauda netika izmantota, lai paplašinātu ražošanu vai vismaz pasargātu mūs no pārmērīgajām izmaksām, kas saistītas ar to lietu ražošanu, kuras mums patiešām ir vajadzīgas. Izrādījās, ka tā ir augstākā līmeņa politikas kļūda, it īpaši enerģijas tirgū. Centrālās bankas nav vainojamas piesardzīgas un konstruktīvas ekonomiskās politikas trūkumā, taču to pārāk brīvā monetārā politika ļāva uzpūst finanšu aktīvu burbuļa inflāciju, nekustamo īpašumu cenas daudzos lielākajos tirgos un pat veicināja virtuālu aktīvu ekstravaganci.

Bet, lūk, kas par lietu – centrālo banku plāniem ierobežot inflāciju, paaugstinot likmes, ir četras galvenās problēmas.

Pirmkārt, var samazināt pieprasījumu tikai uz tik ilgu laiku. Politiskie cikli ir pārāk īsi, un centrālās bankas nav neatkarīgas. Un mums jāpārtrauc izlikties, ka ir.

Politiķi iegūst varu, solot labklājību. Tas radīs spiedienu uz centrālajām bankām pārtraukt procentu likmju paaugstināšanu. Kad tas notiks, tirgi pielāgosies, un dzīve turpināsies jaunā realitātē. Inflācija arī turpmāk būs augstāka par centrālo banku vēlamo 2 %likmi.

Otrkārt, augstākas likmes sadārdzina kapitālu, kas nozīmē, ka tās atturēs no jauna piedāvājuma un pārāk daudz naudas turpinās meklēt deficīta preces.

Treškārt, centrālās bankas patiesībā slepeni vēlas inflāciju, jo tā ir vienīgā lieta, kas samazinās nākotnes saistību pašreizējo vērtību, ko tās ir uzņēmušās, emitējot tik satriecošas parāda summas. Viņi vienkārši nevar to atzīt. Ne publiski.

Visbeidzot, paaugstinot likmes, centrālās bankas sadārdzina valsts parāda refinansēšanu. Ar savu pēdējo procentu likmju paaugstināšanu ASV Federālās rezervju sistēmas procentu likmju politika faktiski novedīs pie tā, ka ASV Valsts kase zaudēs naudu. Jo augstākas būs likmes, jo dārgāk tās maksās ASV valdībai, un tas nepaliks nepamanīts. Pašlaik tas ietekmē tikai jaunizveidotos parādus, bet laika gaitā tas radīs arvien lielāku slogu.

Ko tas viss nozīmē? Tas nozīmē – ja redzat cauri centrālo banku procentu likmju politikas apmulsumam, jums ir iespēja gūt peļņu. Pasīviem investoriem nav jāpiesakās. Lētā kapitāla akla iepludināšana pārvērtētos uzņēmumos, kuru izaugsmes tempi ir apgriezti un kuru vērtēšanas rādītāji turpinās samazināties, arī ir veicinājusi pašreizējo nestabilo situāciju pasaules kapitāla tirgos. Viņiem neizdosies palikt neskartiem. Pirkt kritumā (buying the dip) pēc galvenajiem indeksiem nepalīdzēs. Ne šoreiz.

Par laimi, ir tirgus segmenti, kas piedāvā labu vērtību un milzīgas iespējas. Tas saistīts ar piedāvājuma deficītu īstermiņā un vidējā termiņā, ko nevar novērst tik ātri, cik centrālās bankas var emitēt naudu vai paaugstināt procentu likmes. Laiki noteikti ir mainījušies, un šī ir jūsu iespēja sākt veidot pozīcijas uzņēmumos, kas ražo preces, kuras mums patiešām ir vajadzīgas, vai pašu aktīvus, kas saglabās savu vērtību augstākās inflācijas apstākļos.

Centrālās bankas ir izdarījušas savu gājienu. Šī ir jūsu iespēja izdarīt savējo.