Vai valsts politika uzturlīdzekļu piedziņas lietās veicina ēnu ekonomiku?

Turpmāk UGFA pievērsīs pastiprinātu uzmanību uzturlīdzekļu nemaksātāju materiālajam stāvoklim, nodrošinot datu apmaiņu ar VID par tiem parādniekiem, kuru oficiālie ienākumi neatbilst viņu dzīves līmenim.

Ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumi un jo īpaši informācijas apmaiņa starp valsts institūcijām ir apsveicama un sen nepieciešama lieta. Taču rodas jautājums – vai uzturlīdzekļu piedziņas lietās valsts noteiktais maksimālais ieturējums no parādniekam izmaksājamās darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem patiesībā neveicina ēnu ekonomiku?

Civilprocesa likums nosaka, ka no parādniekam izmaksājamās darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem ieturējumus uzturlīdzekļu piedziņas lietās nepilngadīgu bērnu uzturam vai UGFA administrācijas labā izdara, saglabājot parādniekam darba samaksu un tai pielīdzinātos maksājumus 50 procentu apmērā no minimālās mēneša darba algas un saglabājot katram apgādībā esošajam nepilngadīgajam bērnam līdzekļus valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā. Uzturlīdzekļu piedziņas lietās tas nozīmē – ja personai apgādībā nav nepilngadīgu bērnu, tai dzīvošanai paliek 215 eiro. Vai cilvēks var izdzīvot ar 215 eiro mēnesī?

Centrālā statistikas pārvalde (CSP) kopš 2013. gada vairs neapkopo informāciju par viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtību, jo tas tika atzīts par novecojušu un neatbilstošu. Pēdējā CSP apkopotā informācija par 2013. gada decembri atklāj, ka iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība tajā laikā bija 253 eiro mēnesī. Par atskaites punktu ņemot šo skaitli, nākas secināt, ka valsts šobrīd parādniekam atstāj mazāk naudas par tās noteikto iztikas minimumu 2013. gada decembrī.

Saskaņā ar statistikas datiem par zvērinātu tiesu izpildītāju (ZTI) darbu Latvijā pie ZTI esošo izpildu lietu skaits par uzturlīdzekļu piedziņu kopš 2007. gada ir palielinājies vairāk nekā 2,4 reizes. Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes apkopotā informācija liecina, ka 2019. gada 30. jūnijā pie zvērinātiem tiesu izpildītājiem atradās 61 747 izpildes lietas par uzturlīdzekļu piedziņu. Tas ļauj secināt, ka uzturlīdzekļu piedziņa tieši skar statistiski nozīmīgu sabiedrības daļu.

Salīdzinot Civilprocesa likuma normu, kas nosaka uzturlīdzekļu parādniekam saglabāt 50 procentus no minimālās mēneša algas, un valsts izstrādātās vadlīnijas kredītdevējiem par rekomendēto maksimālo mēneša kredītmaksājumu attiecībā pret kredītņēmēja algu, redzams, ka kredītdevējiem vadlīnijās rekomendētais maksimāli pieļaujamais kredītmaksājuma apmērs atkarībā no algas lieluma ir 10 līdz 40 procenti no algas, savukārt uzturlīdzekļu nemaksātājiem tiek ieturēti 50 līdz 83 procenti (ja bruto alga ir 1430 eiro) no algas. Nākas secināt, ka valsts īstenotā politika krasi atšķiras un var būt pat diametrāli pretēja nosacīti līdzīgās situācijās.

Tikmēr politiķi plāno noteikt arvien jaunus ierobežojumus alimentu nemaksātājiem. Jau ir pieņemti ierobežojumi izmantot transportlīdzekļu un kuģošanas līdzekļu vadīšanas tiesības, noteikts liegums ieņemt tiesneša un zvērināta notāra amatu, ieviesti ieroču nēsāšanas atļaujas ierobežojumi, un patlaban notiek diskusijas par iespēju liegt uzturlīdzekļu nemaksātājiem spēlēt azartspēles. Pieņemu, ka kāds no šiem instrumentiem ir iedarbīgs attiecībā uz mērķi, ko ir plānots sasniegt, tomēr kopējā situācija nerada pārliecību, ka tie ir pietiekami efektīvi.

Esošā valsts politika attiecībā uz uzturlīdzekļu piedziņu ir parādniekiem nelabvēlīga un dzen tos ēnu ekonomikā, jo cilvēks nevar izdzīvot ar 215 eiro mēnesī. Šī iedzīvotāju daļa ir lielākajā riska grupā attiecībā uz aplokšņu algām un neuzrādītiem ienākumiem. Šī iedzīvotāju daļa arī nenomaksā valstij nodokļus, tajā pašā laikā ik gadu no Uzturlīdzekļu garantiju fonda tiek izmaksāti ap 50 miljoniem eiro nodokļu maksātāju naudas. Nav apšaubāms, ka vecākiem ir jārūpējas par saviem bērniem, taču valsts politikai ir jābūt saprātīgai un tā nedrīkst nonākt pretrunā pati ar sevi, no vienas puses, ieviešot pasākumus ēnu ekonomikas apkarošanai, taču, no otras, veicinot ienākumu slēpšanu.

Modelējot situāciju, kurā desmit procenti parādnieku, kuriem ir ZTI izpildraksti par līdzekļu piedziņu bērna uzturam, saņemtu oficiālu 600 eiro algu, valsts gada laikā nodokļos iekasētu 21 miljonu eiro, bet, ja oficiālā alga būtu 700 eiro, budžetā papildus tiktu iekasēti 25 miljoni eiro.

Saskaņā ar UGFA publiskoto informāciju UGFA 2019. gada augustā maksāja uzturlīdzekļus 27 579 iesniedzējiem, savukārt parādnieku skaits, kuru vietā izmaksāti uzturlīdzekļi, sasniedza 40 987. Jāuzsver, ka parādnieku skaits saskaņā ar UGF publiskoto informāciju katru mēnesi pieaug. 2018. gadā UGFA izmaksāja uzturlīdzekļus 49,6 miljonu eiro apmērā, regresa kārtībā atgūstot 8 miljonus eiro, bet 2019. gada 8 mēnešos uzturlīdzekļu izmaksas sasniedza 35,6 miljonus eiro, no kuriem valsts atguva 7,6 miljonus. Alimentu nemaksātāju kopējais parāds valstij pārsniedz 320 miljonus eiro.

Uzturlīdzekļu piedziņas normatīvais regulējums mūsu kaimiņvalstī Lietuvā nosaka, ka no tās daļas darba samaksas un tai pielīdzināto maksājumu, kas atbilst minimālajai mēneša darba algai, var veikt ieturējumus apmērā līdz 50 procentiem, savukārt no darba samaksas un tai pielīdzināmo maksājumu daļas, kura pārsniedz minimālo mēneša darba algu, var veikt ieturējumus apmērā līdz 70 procentiem.

Ņemot vērā, ka Latvijā minimālā alga 2019. gadā bija 430 eiro, parādnieks, kura alga ir 1430 eiro, saskaņā ar pašreiz spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem uzturlīdzekļu piedziņas gadījumā saglabātu savai iztikai 215 eiro (pie nosacījuma, ka tam nav apgādībā esošu nepilngadīgu bērnu). Savukārt, piemērojot Lietuvas tiesību aktos noteiktos ieturējumu apmērus, uzturlīdzekļu piedziņas gadījumā parādnieka (kuram nav apgādībā esošu nepilngadīgu bērnu) rīcībā paliktu 515 eiro. Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācijas ieskatā, saglabājot parādnieka rīcībā samērīgus iztikas līdzekļus, ievērojami pieaugtu varbūtība, ka parādnieks aplokšņu algas vietā izvēlētos labprātīgi segt savas uzturlīdzekļu maksāšanas saistības. Vai nav pienācis laiks saprātīgākai politikai un lēmumiem, tādējādi palielinot ieņēmumus un samazinot izdevumus valsts budžetā?