Bitcoin pagaidām vēl nav nauda

Kriptovalūtas fani prognozē, ka pieaugums atsāksies un sasniegs pat 100 000 dolāru vai vairāk. Bet tas vēl nepadara Bitcoin par alternatīvu dolāram.

Cilvēki steidz ieguldīt, jo viņiem trūkst ticības valdību valūtām. Federālo rezervju banka un citas centrālās bankas ir iznīcinājušas procentu likmes un drukā neiedomājamu naudas daudzumu, lai apmaksātu Covid-19 atbalsta pasākumus un stimulētu cietušās valstu ekonomikas. Bitcoin un citas kriptovalūtas tagad tiek uzskatītas par cienījamu investīciju veidu, finanšu organizācijas iekļauj Bitcoin savos portfeļos. Entuziasti apgalvo, ka Bitcoin ir jaunais zelts un ka beigu beigās tas aizstās dolāru. Bet ne tik ātri!

Lai arī kas būtu Bitcoin, tā nav nauda. Par naudu mēs iegādājamies preces un pakalpojumus. Dolārs, piemēram, ir kā čeks, par kuru iespējams saņemt auto, jaku vai pasākuma biļeti. Konkrēti dolāra gadījumā ir iespējams pirkt un pārdot pilnīgi jebko.

Vislabāk nauda darbojas, ja tai ir stabila vērtība. Kaut arī ir preču piegādātāji, kuri pieņem kriptovalūtas, piemēram, Bitcoin, tās tiks reti izmantotas, līdz kļūs stabilas.

Ekonomikas pastāvēšanai nepieciešami līgumi – par ēkas iegādi hipotēkā, par auto līzingu, apdrošināšanas polises iegādi un neskaitāmām citām darbībām. Kurš gan, būdams pie pilna prāta, parakstītu ilgtermiņa līgumu, kas balstās uz Bitcoin? Ja 2020. gada martā jūs būtu noslēguši hipotekāro līgumu par 250 000 dolāru, bet izmantojot Bitcoin, šodien jūs bankai būtu parādā vairāk nekā divus miljonus dolāru. Vienu dienu Bitcoin ir zelta vērtē, bet jau nākamajā tie ir putekļi.

Vēl kāda problēma ar Bitcoin ir tā, ka šai kriptovalūtai nav fiksēta piedāvājuma. Tās daudzumu nav iespējams palielināt. Naudas piedāvājumam jābūt iespējai paplašināties, lai atbilstu augošas ekonomikas vajadzībām.

No 1775. līdz 1900. gadam ASV no ekonomikas, kas balstījās uz lauksaimniecību, pārvērtās par pasaulē spēcīgāko industriālo nāciju, un dolāru daudzums palielinājās 160 reižu. Lai kriptovalūtas varētu nopietni apdraudēt valūtas, tām jābūt tikpat viegli izmantojamām kā naudai, ko lietojam šodien, un to vērtībai jābūt fiksētai, piesaistītai zeltam vai kaut kam citam, piemēram, Šveices frankam, lai to būtu iespējams izmantot līgumos. Kamēr abi šie apstākļi netiek izpildīti, kriptovalūtas nebūs īsta alternatīva dolāram un citām valūtām, ko ražo valstu valdības.

Kamēr Federālā rezervju banka turpinās neprātīgi drukāt milzum daudz liekas naudas no zila gaisa, lai finansētu Vašingtonas grandiozās koronavīrusa seku mazināšanas programmas, un iesaistīsies citos tēriņos, parādīsies jaunas komerciāli izmantojamas kriptovalūtas. Un tās vairs nebūs Bitcoin, jo būs sasniegts patvaļīgi noteiktais valūtas daudzuma ierobežojums.

Šveices franku piedāvājums pieaug eksponenciāli, jo globālajā tirgū tā tiek uzskatīta par uzticamu valūtu. Franks ir saglabājis savu pirktspēju labāk nekā jebkura cita valūta pasaulē pēdējo 100 gadu laikā.

Kas attiecas uz cenzūru, lielie tehnoloģiju uzņēmumi pieļauj milzīgu kļūdu. Twitter un citi progresīvo tehnoloģiju giganti cenšas stingri ierobežot konservatīvos viedokļus. Gadiem ilgi labēju politisko uzskatu publikācijas ir bijušas ierobežotas un pat bloķētas.

Tagad, pēc pūļa drausmīgā iebrukuma Kapitolijā, šie uzņēmumi ir nogalinājuši jebkādas objektivitātes izpausmes. Kliedzošākais gadījums ir Parler slēgšana; tas ir salīdzinoši jauns Twitter konkurents. Haizivis, kurām pieder Twitter, Facebook, Amazon un citas kompānijas, dievbijīgi taisnojas, ka iestājas pret mudināšanu uz vardarbību. Tas ir smieklīgi, ņemot vērā Ķīnas un Irānas propagandas publikācijas ar asiem un necilvēcīgiem izteikumiem, nemaz nerunājot par citiem privātpersonu un dažādu organizāciju ierakstiem, kas šauj pār strīpu – un kas savukārt netiek cenzēti. Piemēram, Twitter bijušais vadītājs pagājušajā gadā apgalvoja, ka kapitālisti būs pirmie, kurus nošaus revolūcijas laikā.

Lielie tehnoloģiju uzņēmumi domā, ka viņi ir iegādājušies aizsardzības apdrošināšanas polisi no demokrātu puses, jo tie ir uzvarējuši cīņā par Baltā nama un abu Kongresa palātu pārvaldi. Tomēr patiesībā viņi veicina naidīgu noskaņojumu, kas galu galā kaitēs viņiem pašiem. Augstprātība un nicinoša attieksme pret sabiedrību vienmēr izaicina uz atriebību – neatkarīgi no tā, cik spēcīgas vai ietekmīgas ir šīs kompānijas un organizācijas.

Cenšoties iznīcināt tādas mājaslapas kā Parler, lielie tehnoloģiju uzņēmumi tikai izraisa tiesvedību vilni, kurās tie tiek apsūdzēti biznesa ierobežošanā. Turklāt potenciālie pieteicēji jau tagad pēta arī citus uzbrukuma virzienus, piemēram, norādot, ka noteiktas mājaslapas kvalificējas kā publiski informācijas pakalpojumu sniedzēji, kurās nedrīkst bloķēt informāciju, kas nepārkāpj likumu – līdzīgi kā tas ir ar sabiedriskajiem pasažieru pārvadātājiem vai sakaru tīklu operatoriem.

Lielo tehnoloģiju uzņēmumu darbības izraisa konkurences veicināšanas pretpasākumus, kurus atsevišķi štati un dažas valstis ir īstenojušas arī iepriekš. Tiek izraisīts miljonu amerikāņu nicinājums, kuri jūt, ka lielie uzņēmumi un uzpūtīgie, varaskārie, no realitātes atrautie politiķi cenšas viņus apspiest un marginalizēt.

Šīs dusmas un nošķiršanās sajūta nodara kaitējumu politikas un kultūras videi. Tehnoloģiju gigantiem jau pirms vairākiem gadiem bija jāsaprot, ka viņu labklājība ir tieši atkarīga no sabiedrības gribas – vai vismaz tās padevības.

Pirms vairākiem desmitiem gadu AT&T baudīja likumīgu monopolu telekomunikāciju tirgū. Uzņēmuma iesauka bija Ma Bell (mana skaistule), jo tas darīja visu iespējamo, lai izpatiktu ikvienam un visiem. Pakalpojuma kvalitāte bija nevainojama. Personāls bija pieklājības un izpalīdzības paraugs. Visos plašsaziņas līdzekļos bija redzama AT&T reklāma. Tas viss sargāja uzņēmumu no politiska uzbrukuma. Taču ne jau politika, bet tehnoloģijas salauza AT&T monopolu.

Žēl, ka lielie tehnoloģiju uzņēmumi neseko šādam uzvedības modelim.