Augstskolu reitingi - kas ietekmē konkurētspēju?

Viens no instrumentiem ir izglītības iestāžu sadarbība ar nozaru uzņēmumiem. Dažas augstskolas vai fakultātes jau demonstrē spēju veiksmīgi sadarboties, integrējot uzņēmumus ne tikai prakses vietu nodrošināšanā, bet arī studiju programmu izstrādē, taču, raugoties kopumā, vēlos aicināt uzņēmējus mainīt savu skatījumu uz augstākās izglītības iestādēm. Uz augstskolu jāraugās kā uz inovāciju un konkurētspējas avotu. Jaunieši ir talantīgi, atvērti, gatavi radīt jaunas un inovatīvas idejas, tāpēc arī uzņēmējiem jābūt drosmīgiem – nevajadzētu baidīties investēt šajos jauniešos laiku, zināšanas un citus resursus.

Visas nozares ir savstarpēji saistītas, un vienas nozares pozitīva attīstība noteikti ietekmēs arī citas. Mums ir jādomā plašāk, apzinoties, ka iesaiste zināšanu pārnesē un novērtēšanā pozitīvi ietekmēs valsts kopējo attīstību. Tātad ir jārada plašākas iespējas arī katram uzņēmumam neatkarīgi no nozares. Iesaistoties studiju programmu izstrādē, uzņēmēji var sekmēt gan augstākās izglītības iestāžu konkurētspēju, gan arī savu uzņēmumu izaugsmi, bet tas savukārt nozīmē arī valsts konkurētspējas palielināšanos.

Būtiska loma augstākās izglītības konkurētspējas sekmēšanā ir jauniešu motivācijai. Arī studentiem jābūt atbildīgiem par izglītības kvalitāti, proti, tas, cik motivēts ir students, cik ļoti gatavs iesaistīties procesā, lasīt, pētīt, pildīt patstāvīgos darbus, lielā mērā ietekmē izglītības procesu un tā kvalitāti. Iesaistoties studiju procesā, jābūt vēlmei iegūt izglītību, jo neviens cits to nepaveiks studenta vietā. Tagad ir ļoti daudz iespēju – plašs studiju piedāvājums, starptautiskā mobilitāte, var stažēties uzņēmumos Latvijā un ārzemēs, iesaistīties pētniecības un radošajos projektos, iespējams atbalsts biznesa ideju realizēšanai un tamlīdzīgi.

Augstskolās ir vairākas iespējas un mehānismi, lai students varētu attīstīt tādas prasmes, kādas viņam būtu nepieciešamas karjerā, izmēģināt savus spēkus dažādās jomās, kā arī sākt savu uzņēmejdarbību vai iesaistīties pētniecības projektos. Mūsdienās, absolvējot augstskolu, studentam var būt uzkrāta pieredze dažādās jomās, kas paver viņam plašas iespējas darba tirgū.

Liela daļa jauniešu saskaras ar tā saukto izvēles paradoksu – ir daudz augstskolu un universitāšu, daudz dažādu studiju programmu gan Latvijā, gan ārvalstīs. Aizvien vairāk ir tādu jauniešu, kuri, absolvējot vidusskolu, nespēj izvēlēties piemērotāko studiju virzienu, un tas negatīvi ietekmē motivāciju studēt.

Lai risinātu šo problēmu, nepieciešams iesaistīties un palīdzēt izvēlēties. Gan augstākās izglītības iestādēm, gan nozaru uzņēmumiem ir dažādas iespējas, lai jau laikus tiktos un runātu ar jauniešiem par karjeru vienā vai otrā jomā. Augstskolas ārvien vairāk iesaista skolēnus savos projektos, piedāvājot izmēģināt dazādas profesijas, piemēram, rīkojot tematiskus konkursus, seminārus, kursus. Kaut arī Latvijā trūkst STEM jomas speciālistu, nevar piespiest jaunieti izvēlēties šo virzienu, ja viņam nav vēlmes un spēju apgūt šīs zināšanas. Kā risinājumu šai problēmai varētu piedāvāt starpdisciplināru programmas. Pašlaik vairākas augstskolas piedāvā šādas iespējas, piemēram, ir studiju programmas, kas apvieno finasnes ar IT, dizainu ar IT, biznesu ar IT, tiesības ar IT un tamlīdzīgi.

Ārpus ierastā jāpalūkojas arī uz studiju programmu saturu. Jau sen pagājuši tie laiki, kad studenti apgūst ikvienu studiju kursu, nejautājot, kāpēc tas nepieciešamas. Mēs nevaram runāt par augstu motivāciju, ja jauniešiem nākas apgūt vienu vai otru studiju kursu tikai tāpēc, ka kāds izglītības nozares ierēdnis uzskata – tas ir nepieciešams. Tagad studējošajiem saturs kļūst aizvien svarīgāks par diplomu, tāpēc augstākās izglītības iestādēm Latvijā ir jākonkurē ne tikai savstarpēji, bet arī ar t.s. brīvajiem kursiem vai ārvalstu universitātēm, kas piedāvā klausīties kursus tiešsaistē.

Bez satura būtiska nozīme ir arī metodēm, ar kādām strādā mācībspēki. Musdienās priekšplānā izvirzās digitālās metodes un rīki, kas ne vienmēr tiek izmantoti augstākajā līmenī. Pandēmija paatrināja augstskolu pāreju uz digitālā satura izveidi un digitālo rīku izmantošanu, bet joprojām ir nepieciešama mācībspēku apmācība un resursi studiju satura digitalizācijai. Pozitīvi vērtējama struktūrfondu finansējuma pieejamība augstskolu digitalizācijas iniciatīvai, līdz ar to ir iespēja radīt digitālo studiju saturu un veicināt augstskolu digitālo transformāciju.

Viena no konkurētspējas atslēgām ir kritiskā domāšana. Aizvien biežāk tā tiek uzsvērta kā viena no 21. gadsimta būtiskākajām prasmēm Šīs prasmes attīstībai ir jāpārskata studiju procesa organizācija un metodes, ar kurām strādājām ar studentiem. Piemēram, jāveido nodarbības tā, lai students ne tikai mācītos terminus no galvas, bet būtu spējīgs tos izprast pēc būtības, pareizi izmantot, iegūt, atlasīt un analizēt informāciju. Un, kas ir vēl svarīgāk, jābūt spējīgam pārbaudīt informācijas patiesumu, tādēļ jāzina, ka informācijas avoti ir dažādi un,  lai redzētu pilnu ainu, jāspēj analizēt informāciju no vairākiem avotiem un salikt puzli.

Runājot par konkurētspēju, bieži tiek piesaukti augstskolu reitingi. Šajā kontekstā vēlos aicināt augstākās izglītības iestādes skrējienā pēc reitingiem neaizmirst par saturu. Reitingi neparāda konkurētspēju, jo katrs reitings demonstrē sniegumu noteiktā jomā. Viens no prestižākajiem pasaules universitāšu reitingiem Times Higher Education ir paredzēts lielām universitātēm, un atbilstoši tam arī veidoti kritēriji. Tas nozīmē, ka maza augstskola, kas piedāvā kvalitatīvu izglītību, šajā reitingā nevar sasniegt augstus rezultātus. Viens no kritērijiem lielākajos reitingos nereti ir zinātnisko publikāciju skaits, turklāt vairakās zinātnes jomās, bet, pirmkārt, augstskola, kurā nav daudz mācībspēku, skaitu nevar nodrošināt ļoti daudz publikāciju, otrkārt, tas neparāda, vai augstskola ir laba vai slikta. Neesmu reitingu pretiniece, taču vēlos uzsvērt, ka tie palīdz salīdzināt noteiktas augstskolas, novērtēt augstskolas sniegumu noteiktā jomā, nevis liecina par kvalitāti. Kvalitāte nozīmē produkta vai pakalpojuma atbilstību manām gaidām, bet jaunietim pēc vidusskolas un nodarbinātam cilvēkam, kurš plāno iegūt otro vai trešo izglītību, šīs gaidas būtiski atšķiras.

Augstākās izglītības konkurētspēju būtiski ietekmē arī augstskolu konsumerizācija. Šī tendence ir saistīta gan ar to, ka liela daļa studentu maksā par studijām, un ir stereotips par klientu, gan arī ar studentcentrēto pieeju izglītībā. No vienas puses, augstākā izglītība ir pakalpojumus, un augstskolas vai universitātes – šā pakalpojuma sniedzējas, bet praksē daudzi pārprot jēdziena studentcentrētā pieeja nozīmi. Augstskolas cenšas ievērot studenta intereses un tiesības, bet students pirmām kārtām ir students, kura pienākums ir studēt. Nenoliedzami, ikvienam studentam ir tiesības uz taisnīgu novērtējumu, uz informācijas pieejamību un citas, tomēr ir arī pienākumi. Savā vēlmē izdabāt studentam virkne augstskolu patiesībā nodara viņam pāri. Piemēram, pieļaujot atkāpes no termiņiem, augstskola it kā vēlas nākt pretī studentam, bet patiesībā viņam tiek liegts attīstīt prasmi plānot laiku un izvirzīt prioritātes. Nonākot darba tirgū, kur arī jāievēro termiņi, tas var radīt nopietnas problēmas.

Studentcentrēta pieeja nav izdabāšana, bet gan studiju procesa un metožu pielāgošana katra spējām, un tā ir būtiska atšķirība, piemēram, ļaut izvēlēties – gatavot prezentāciju, video stāstu vai rakstīt referātu noteiktā termiņā, nevis nedarīt neko vai neievērot termiņu. Students visa centrā nenozīmē pieeju negribi – nedari, bet gan – izvēlies sev ērtāko darba formu. Tāpat šī pieeja ir balstīta uz savstarpēju cieņu un ietver iespēju saņemt atgriezenisko saiti un studijām nepieciešamo informāciju, iesaistīties sev tīkamās ārpusstudiju aktivitātēs (tātad jānodrošina šo aktivitāšu izvēle), kā arī dažādas sarežģītības pakāpes uzdevumus, lai ikviens var izaicināt sevi. Tāpat tas nozīmē iespēju iesaistīties lēmumu pieņemšanā, dažādas studiju formas u.c.

Izglītība kā nozare ir atkarīga no daudzām iesaistītajām pusēm. Kvalitāte nav atkarīga tikai augstskolas, pasniedzēja vai valsts, bet gan no tā, cik lielā mērā katra puse iesaistās un cik atbildīgi pilda savus pienākumus. Protams, katrai pusei ir savs iesaistes īpatsvars. Runājot par izglītības kvalitāti, ir būtiski nekultivēt uzskatu, ka viss ir slikti, jo tādējādi mēs paši graujam nozares prestižu.

Konkurētspēju veido visi iepriekšminētie faktori – absolventu nodarbinātība un spēja pielāgoties darba tirgum, reitingi, akreditācijas rezultāti utt. Augstskolu konkurētspēju ietekmē arī reputācija un atsauksmes – ne velti ir augstākās izglītības iestādes, kurās studē vairākās paaudzēs –, taču reputācija ir jānopelna un tā neveidojas vienā dienā. To ietekmē arī sadarbības partneru skaits un tas, ko par augstskolu domā konkrētajā industrijā. Es aicinātu katru augstskolu atcerēties, ka panākumu atslēgas slēpjas spējā apvienot šos aspektus – vīziju, atbilstību kritērijiem, reputāciju, akreditāciju un reitingus.