Krīzes laikā neprofesionāli lēmumi nav pieļaujami

Pēc ilgas pārliecināšanas darba grupa tika izveidota Ekonomikas ministrijas paspārnē, taču krīzes vadības plāns tapa diemžēl tikai attiecībā uz tautsaimniecības daļu, un pat tas netiek pilnvērtīgi realizēts. Valdības nostāju varēja tulkot šādi: “Jums vajag plānu, te tas ir. Tikmēr aiz slēgtām durvīm lemsim, izejot no politiskās loģikas, nevis atbilstoši plānam.” No valdības locekļiem, īpaši finanšu ministra varēja saprast, ka stratēģija vispār nav vajadzīga – no rīta jāpamostās un jālemj, tā būs vislabākā recepte. Vasarā vīrusa izplatība patiešām samazinājās, taču tā lielā mērā bija apstākļu sakritība, nevis mērķtiecīga darba rezultāti. Tagad, kad vīruss uzņem apgriezienus, mēs redzam, pie kā noved tas, ka nav stratēģijas. Lēnā garā to saprot arī valdības augstākais ešalons, bet savā ziņā tas ir nokavēts par nepilnu gadu.

Krīzes situācijā, ko principā var salīdzināt ar kara laiku, ir jābūt fokusam tikai uz galveno problēmu, un šajā gadījumā tas ir uz Covid-19 ierosinātās krīzes pārvarēšanu un sadzīvošanu ar vīrusa klātbūtni turpmāk. Tādēļ ir pilnīgi nepieņemami, ka šajā pašā laikā tiek virīzīta nodokļu reforma, kas atver jaunu fronti uzņēmējiem – cilvēkiem, kas pabaro tautu, nu ir jādomā, kā izdzīvot tālāk. Īpaši kritiskas nodokļu reformā ir divas lietas – minimālais VSAOI un mikrouzņēmuma nodokļa režīms.

LTRK kopumā ir par minimālo VSAOI, un saprātīgā veidā uz to vajag iet, jo mums rūp tas, ka sociālās iemaksas ir pārāk mazas un ēnu ekonomikas līmenis pēdējos 8 gadus īpaši nemazinās, bet ir jāmaina gan valdības piedāvātais modelis, gan jāatturas no tā ieviešanas tik straujiem soļiem. Valsts nav tikai ekonomika, tie ir arī cilvēki, un minimālā VSAOI ieviešanai nekavējoties pastāv augsts risks masīvai sociālajai spriedzei – izmaiņas skars ļoti plašu cilvēku loku tieši mazatalgotajā sektorā, kurš jau tāpat izjūt lielu spriedzi Covid-19 dēļ, un tas paredz strauju izmaksu pieaugumu nepilnā slodzē nodarbinātajiem un mazo nodokļu režīmiem.  Tādēļ LTRK satrauc tas, ka minimālā VSAOI ieviešanas modelis nav balstīts un modelēts uz detalizētiem datiem par indivīda profilu un ietekmi uz to. Ne lēmumu pieņēmēji, ne administratori šobrīd nevar ar datiem pamatot, kā piedāvātais modelis ietekmēs konkrētas personu grupas – cik lielas būs papildu veicamās VSAOI iemaksas katra indivīda līmenī,  cik liels ir personu loks katrā minimālā VSAOI modelī noteiktajā izņēmumu grupā, kā tiks nodrošināta informācijas izsekojamība. Tāpat ir nepietiekami prognozēta arī sabiedrības uzvedības maiņa.

Uzņēmēji var sākt gatavoties ne tikai uz lielākām darbinieku izmaksām šajā krīzes laikā, bet arī papildu grūtībām plānot finanšu plūsmu, nezinot, cik par katru darbinieku pēc 3 mēnešiem, kad būs saņemts ceturkšņa norēķins, būs jāmaksā. Tāpat minimālais VSAOI modelis paredz, ka personām, kuras ir darbspējīgā vecumā,  nav ietvertas izņēmumu grupās un nav uzrādīta neviena darba vieta, minimālās VSAOI arī turpmāk varēs neveikt, jo modelis paredz, ka iemaksas veic tikai darba devējs par darbiniekiem. Tas var veicināt vēl lielāku darbinieku nodarbinātības slēpšanu, ēnu ekonomikas un “aplokšņu algu” pieaugumu.

Savukārt attiecībā uz mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) reformu, ir pārsteidzoši, ka politiskajā retorikā MUN tiek izcelts kā “visu nelaimju cēlonis”, kas radot milzīgu grupu sociāli neaizsargātu cilvēku, tiek izmantots, lai optimizētu nodokļus, un Valsts Kasē tā rezultātā ejot secen simtiem miljoni eiro ik gadu, un šis režīms radot negodīgu konkurenci publiskajos iepirkumos, kā rezultātā Latvijai iet garām investori. Ja mēs palūkojamies uz faktiskajiem datiem, tad kopējais vāji apdrošināto cilvēku skaits Latvijā 2019.gadā bija aptuveni 270 tūkstoši cilvēku, kamēr tikai MUN režīmā strādāja aptuveni 35 tūkstoši cilvēku jeb aptuveni 3% nodarbināto. Tāpat atbilstoši VID datiem par 2020.gada 1.pusi aptuveni 90% MUN maksātājiem mēneša vidējie ienākumi ir zem 1000 eiro, no kuriem tiek samaksāts MUN, segti saimnieciskās darbības izdevumi un izmaksātas algas. MUN režīmā strādājošo vidū tie cilvēki, kuri to izmanto nodokļu optimizēšanai, ir absolūtais mazākums, un to ierobežošanai noteikti var izmantot mērķētākus instrumentus. Mēs uzskatām, ka nepieciešams veicināt un atbalstīt biznesa uzsākšanu, nevis to apgrūtināt. Sīkie uzņēmumi ir dabiska biznesa vides sastāvdaļa, no kuriem daļa izaug un attīstās, bet citi vismaz spēj par sevi parūpēties.

MUN režīms tika ieviests un sevi sekmīgi pierādīja, risinot iepriekšējās ekonomiskās krīzes sekas, lai panāktu, ka cilvēki bez darba var paši par sevi parūpēties. Šo pēdējo 10 gadu laikā valdība ir domājusi nevis par to, kā šo instrumentu uzlabot, bet gan kā apkarot. Latvijā cilvēki joprojām ir kūtri sākt savu biznesu, bet uzņēmējdarbība kā izplatīta nodarbošanās, kas nepārtraukti liek domāt, plānot un attīstīties, celtu sabiedrības līmeni. Tādēļ mans aicinājums valdībai ir – iekasējiet nodokļus, bet ļaujiet uzņēmējiem strādāt un līdzsvaroti un harmoniski attīstīties.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, LTRK rekomendē nodokļu reformu atlikt, šis ir pats nepiemērotākais brīdis. Tikmēr varam izmantot šo krīzes laiku, lai reformu rūpīgi sagatavotu saprātīgai ieviešanai nākotnē, paredzot sagatavošanās laiku gan uzņēmējiem, gan publiskajai pārvaldei.

Kopumā vērtējot, valdības lēmumi ir ļoti vāji sagatavoti, tie nav pētniecībā balstīti un ir ļoti nepārliecinoši skaidroti sabiedrībai, lielu daļu cilvēku nemaz nesasniedzot. Šobrīd valdības sastāvam vai koalīcijai vajadzētu sākt dalīt varu, lai vismaz uz krīzes laiku galveno lēmumu pieņemšanā būtu mijiedarbība arī ar nevalstisko sektoru un dažādu jomu profesionāļiem, ne tikai infektologiem, jo krīzes lēmumu kopums ir ļoti komplekss, tas attiecas gan uz izglītību, gan tautaismniecību, gan citām veselības nozarēm un ietekmē sabiedrības attīstību un  noskaņojumu kopumā. Patlaban lēmumu pieņemšana un skaidrošana ir zem katras kritikas, un, ja tas nemainīsies, mēs varam saskarties ar lielu sociālo un politisko krīzi.