Nespēja pacelties

• Ītans Pains speciāli Forbs

Ir 2018. gada oktobris, un 2000 videospēļu fanātiķu drūzmējas Ostinas skatuves mākslas centrā Long Center, lai gūtu ieskatu Star Citizen – strauju attīstību piedzīvojošā daudzspēlētāju videospēlē, ko veido leģendārais dizainers Kriss Robertss. Lielākā daļa no viņiem piedalījās spēles finansēšanā, piešķirot vidēji 200 dolāru katrs, bet bija arī tādi, kas atvēlēja tūkstošus. Episkā zinātniskās fantastikas spēle Star Citizen bija jāpabeidz 2014. gadā, tomēr pēc septiņu gadu darba neviens – un vismazāk pats Robertss – nezina, kad darbs patiešām tiks pabeigts. Tomēr, neraugoties uz šo vilšanos un kavējumiem, pūlis uzgavilē Robertsam. Spēļu fani sajūsmā noelšas, kad 50 gadus vecais anglis uzlec uz skatuves un uz lielā ekrāna parādās pēdējā Star Citizen versija.

Demonstrācija sākas no spēles varoņa skatpunkta. Spēlētājs pamostas savā dzīvesvietā, pieceļas un pagatavo kafiju. Tad spēle iestrēgst, un zāli pārņem smiekli. Kamēr viņa darbinieki steidzas novērst problēmu, pieredzējušais Robertss veikli aizpilda neērtā klusuma minūtes, rādot liela, masīva kara kosmosa kuģa Kraken reklāmu. Kaut kad līdzās citiem kosmosa kuģiem, ko viņš pārdod spēlē Star Citizen, būs pieejams arī Kraken. Vismaz viņš tā cer. Tomēr par 1650 dolāru tas var būt jūsu jau tūlīt.

“Dažreiz man šķiet, es gribētu būt… Bet jūs neko neredzēsiet, kamēr viss nebūs skaisti,” vēlāk Robertss saka savā Losandželosas studijā. “Bieži vien mēs parādām kaut ko un sakām: “Lūk, tas ir skarbi!””

Bet patiešām skarba ir Star Citizen pašreizējā situācija Uzņēmums Cloud Imperium Games, kura līdzdibinātājs ir Robertss, ir piesaistījis 288 miljonus dolāru, lai izveidotu bezsaistes viena spēlētāja spraiga sižeta spēli ar nosaukumu Squadron 42. No visas šīs summas 242 miljonus dolāru sagādājuši 1,1 miljons fanu, kuri ir vai nu iegādājušies digitālas rotaļlietas, piemēram, Kraken, vai sūtījuši naudu internetā. Ja neskaita kriptovalūtas, tas padara Star Citizen par lielāko pūļa finansēšanas projektu pasaulē – ar lielu pārsvaru pār citiem.

Neapstrādāti spēļu režīmi – pat ne beta, bet  alfa versijas – tiek izmantoti, lai viestu cerības un ilustrētu paveikto darbu. Un Robertss turpina maldināt spēlētājus ar nepārtrauktām publikācijām, ieskaitot solījumus par plašu “100 zvaigžņu sistēmu” izmēra spēles galaktiku. Tomēr lielākā daļa naudas jau ir iztērēta, bet spēle ir vēl tālu no noslēguma. Piemēram, 2017. gada beigās Robertsa bankas kontā bija palikuši tikai 14 miljoni dolāru. Kopš tā laika gan viņš ir piesaistījis vēl vairāk finansējuma. 100 zvaigžņu sistēmu? Gatava nav pat viena. Līdz šim viņš ir vairāk vai mazāk pabeidzis divas planētas, deviņus mēnešus un vienu asteroīdu.

Tā nav krāpšana – Robertss patiešām strādā pie spēles, bet tas viss izskatās pēc galaktisku apmēru nekompetences un sliktas pārvaldības. Bezrūpīgo izšķērdību veicina pūļa finansēšanā iegūtā vieglā nauda. Tā ir Mežonīgo Rietumu teritorija – gandrīz neregulējama un bez noteikumiem. Šeit galvenie ir radošie prāti, nevis uz peļņu orientēti matu skaldītāji vai pedantiski termiņu ievērotāji uzvalkos. Federālie birokrāti un juristi ir iesaistījušies tikai dažos īpašos gadījumos, kad projekta virzītāji bijuši īpaši alkatīgi un reāli paveiktā bijis krietni par maz. Daudzi ievērojami pūļa finansēšanas projekti, kā Pebble viedpulkstenis (piesaistīti 43,4 miljoni dolāru) un Ouya videospēļu konsole (8,6 miljoni), ir ar blīkšķi izgāzušies.

Ja jūs nespēlējat videospēles, visticamāk, jūs, nekad nebūsiet dzirdējuši par Robertsu. Taču konsoļu un spēļu manipulatoru pasaulē viņš ir Kīts Ričardss – pusmūža rokzvaigzne, kurš vēl arvien liek saviem sekotājiem atvērt maciņus. Robertss kļuva slavens deviņdesmito gadu sākumā ar Wing Commande – kosmosa kauju seriālu, kas iekasēja vairāk nekā 400 miljonus dolāru, piedaloties tādām Holivudas zvaigznēm kā Marks Hemils un Malkolms Makdauels. Uz panākumu viļņa viņš nodibināja pats savu studiju Digital Anvil ar Microsoft investora lomā. Tur viņš pavadīja vairākus gadus, strādājot pie projekta Freelancer. Tas bija Wing Commander garīgais mantinieks, kas tika atklāts pēc vairāku gadu kavēšanās, un tā panākumi nebija ne tuvu tik labi kā priekšgājējam. Robertss bija aizrāvies arī ar Holivudu, tērējot desmitiem miljonu dolāru, lai radītu Wing Commander filmu, kurai viņš pats bija režisors un kas beigu beigās izvērtās par asi kritizētu komerciālu neveiksmi.

Forbes aprunājās ar 20 cilvēkiem, kuri bija strādājuši Cloud Imperium, un daudzi no viņiem apraksta Robertsu kā mikrovadītāju, kurš vāji pārvalda resursus. Darba vide bijusi haotiska. “Nepārtraukti ieplūstot naudai, man šķiet, ka [Robertsa] vecie, sliktie ieradumi ņēma virsroku – viņš pārāk nekoncentrējās,” saka Marks Dejs, Wing Commander IV producents; viņš vada uzņēmumu, kas strādāja pie Star Citizen 2013. un 2014. gadā. “Manuprāt, tika zaudēta kontrole. Tika doti solījumi – varat saukt to par izklaidību vai kā vien vēlaties –, proti, tagad darām kaut ko vienu, tad pēkšņi kaut ko citu. Biju šokā.”

 “Man ir plāns. Neuztraucies – tas viss nav tīrais neprāts,” uzstāj Robertss.

Tomēr tas, ko viņš ir savārījis, tiešām izskatās pēc neprāta. Izskatās, ka Star Citizen liktenis ir kļūt par dārgāko videospēli, kāda jebkad radīta, turklāt tā, iespējams, nekad netiks pabeigta. Lai saglabātu finansējumu projektam un 537 Cloud Imperium darbiniekiem piecos birojos visā pasaulē, Robertsam jāpiesaista aizvien vairāk līdzekļu, jo viņš tos nepārtraukti dedzina.

Līdz zināmam līmenim Robertss ir bijis atklāts par to, kur iztērēta nauda. Pagājušā gada decembrī viņš publicēja vairāku iepriekšējo gadu finanšu pārskatus. Bet viņš nestāsta, cik nopelnījis pats vai citi Cloud Imperium vadītāji. Uzņēmumā augstus amatus ieņem arī viņa sieva un brālis.

“Te nav divu domu – Star Citizen ir pilnīgi kukū,” saka populārais spēļu izstrādātājs, Kārnegī Melouna Universitātes profesors Džesse Šells. “Tas viss ir tik neparasti, vismaz piecās dimensijās… Ārkārtīgi reti kad spēle tiek izstrādāta septiņus gadus – tā tas nedarbojas. Tas nepavisam nav normāli.”

2012. gada rudenī Kriss Robertss kāpa uz dažādām skatuvēm Ostinā, apgalvojot: “Es atgriežos.” Ar elegantu video, kurā attēloti lidojoši kosmosa kuģi, un īsu demonstrāciju Robertss paziņoja par savu pirmo pūļa finansēšanas kampaņu un ātri vien ieguva 6,2 miljonus dolāru. Tas neizklausās pārāk daudz mūsdienu pasaulē, kur kvalitatīvu spēļu budžeti var viegli sasniegt desmitiem miljonu, tomēr Robertss pats radīja iespaidu, ka ar to pietiks. Galu galā Star Citizen izstrāde ilga “jau 12 mēnešus”. Tas vairāk izklausījās pēc tāda mākslinieka gulbja dziesmas, kurš jau desmit gadu nav bijis iesaistīts spēļu pasaulē pēc sadarbības izgāšanās ar Microsoft. (Tagad Robertss stāsta, ka pirmais attīstības gads vispār neskaitās, jo “tas bija vairāk kā koncepcijas izmēģināšanas periods”.)

Mančestras puisis Robertss bija prasmīgs programmētājs ar milzīgām ambīcijām. Savos tīņa gados, pirms 1987. gadā nonāca Ostinā, viņš jau veidoja spēles, ieskaitot futbola simulāciju BBC Micro. Tur viņš satika ietekmīgu videospēļu režisoru Ričardu Geriotu – blokbāstera Ultima cienītāju vidū slavenu kā Lord British – un 19 gadu vecumā sāka strādāt Garriot Origin Systems, kur radīja Wing Commander. Datorspēle tika atklāta 1990. gadā un bija ārkārtīgi veiksmīga.

1996. gadā Robertss pameta Origin un bija viens no Digital Anvil dibinātājiem. Uzņēmums veidoja spēles sadarbībā ar Microsoft, kas tieši tajā laikā sāka nopietni uztvert spēlēšanu, tāpēc tam šajā jomā bija daudz jāiespēj. Wing Commander panākumi ļāva Robertsam kļūt par autoru vēl vienai Origin spēlei Strike Commander. Tās izstrāde prasīja daudz galvassāpju un sagādāja viņam sarežģītā priekšnieka slavu. Tomēr arī tad viņu uzskatīja par videospēļu veiksminieku.

1999. gadā, divus gadus pēc izstrādes sākuma, Robertss atklāja Freelancer, attīstot dzīva, elpojoša universa ideju. Tajā pašā laikā viņš pārliecināja 20th Century Fox atbalstīt Wing Commander filmas versiju ar 30 miljonu dolāru lielu ieguldījumu. Microsoft ģenerāldirektors Stjuarts Moulders, kurš pārraudzīja programmnodrošinājuma giganta attiecības ar Digital Avil, bija pārliecināts, ka Microsoft nauda, kas bija paredzēta spēles izstrādei, tā vietā tika izmantota filmai. “[Robertsa] enerģija un uzmanība, kā arī daļa naudas patiešām tika izlietota filmas vajadzībām,” saka Moulders. “Investīcijas Digital Anvil kopumā tika uzskatītas par neveiksmīgām.”

Robertss piekrīt – Microsoft bija nemierā ar to, ka viņš daudz laika veltījis filmai. Tomēr viņš apgalvo, ka finansējums tika izlietots atbilstoši, jo tas nāca no Microsoft mazākuma daļu iegādes un bija paredzēts vispārīgai biznesa attīstībai, ieskaitot filmu veidošanu. Lai nu kā, 2001. gadā Microsoft pārņēma pilnu kontroli pār Digital Anvil, bet Robertss uzņēmumu pameta. Vēl pēc diviem gadiem veikalu plauktos nonāca Freelancer, kas bija daudz mazāka nekā paredzēts.

Atbrīvojies no Microsoft, Robertss pilnībā pievērsās Holivudai. Viņš iesaistījās biznesā, līdzdibinot uzņēmumu Ascendant Pictures, kas izveidoja vairākas lielākoties jau aizmirstas filmas, piemēram, Atnācējs (Outlander, 2008) un Lielā baltā nasta (The Big White, 2005). Robertss bija arī veiksmīgākās Ascendant filmas Kara kungs (Lord of War) producents; galveno lomu spēlēja Nikolass Keidžs.

Tomēr lietas īsti labi negāja. Lai uzņemtu filmas, Robertss sadarbojās ar Vācijas juristu Ortvinu Freijermūtu, kurš tagad ir Cloud Imperium priekšsēdētāja vietnieks. Viņi noorganizēja finansējuma piesaisti no investīciju fonda, kas izmantoja nodokļu shēmu, lai Vācijā iegūtu naudu Holivudas filmām. Pēc Variety informācijas, 2006. gadā šo praksi apturēja un fonda dibinātājam piesprieda cietumsodu par nodokļu krāpšanu. Robertss un Freijermūts nebija iesaistīti.

Beidzoties Vācijas naudai, Tinseltaunā iestājās panīkums. 2005. gada beigās Kevins Kostners iesūdzēja Ascendant Pictures, apgalvojot, ka tā atteikusies izmaksāt viņam astoņus miljonus dolāru, kā viņi bija vienojušies, par lomu komēdijā. (Ascendant noraidīja apsūdzības, un lietā tika panākta vienošanās.) 2010. gadā Robertss pārdeva Ascendant Pictures nelielam uzņēmumam Bigfoot Entertainment, kura biroji atrodas Losandželosā un Filipīnās.

Robertsa Holivudas dienas bija skaitītas. Bija laiks atkal pievērsties spēlēm.

Kādā sestdienā 2007. gada vasarā nezināms svešinieks, apsardzes nepamanīts, iekļuva Krisa Robertsa mājā Losandželosā. Medisona Pītersone, Robertsa civilsieva, kas tajā brīdī atradās mājās, bija pārbijusies par mazās meitiņas veselību vai iespējamo nolaupīšanu. Vēlāk viņa identificēja, ka noziedzniece bijusi Sendija Gardinera, kura tagad ir Robertsa sieva (otro reizi) un Cloud Imperium līdzdibinātāja. Robertss par ielaušanos ziņoja policijai, un Kalifornijas tiesa izdeva pagaidu aizlieguma orderi, kas paredzēja, ka Gardinere nedrīkst tuvoties Pītersones mājai tuvāk par 100 jardiem, jo ordera pieteikumā Pītersone apgalvoja, ka Gardinere ir spiegojusi un draudējusi gan viņai, gan meitai jau aptuveni trīs gadus. “Gardineres jaunkundzei ir neveselīga un neracionāla apsēstība ar manu meitu un mani,” rakstīja Pītersone. “Es nepārtraukti pārliecinos, vai mani vai meitu kāds nenovēro.”

Tiesas deklarācijā, ko viņš tolaik parakstīja, Robertss atzina, ka Gardinere ir apmeklējusi arī Pītersones mājas Sandjego un reiz kļuvusi agresīva, cenšoties viņu nožņaugt. “Es domāju, ja viņai būtu bijis ierocis, viņa būtu mani nogalinājusi,” deklarācijā rakstīja Robertss. “Es domāju, ka Gardinere ir emocionāli nestabila.” Pēc trim mēnešiem pagaidu aizlieguma orderis tika pārtraukts. Tagad Robertss neatceras, ka būtu parakstījis šādu deklarāciju; viss, kas saistīts ar iesniegumiem tiesā, esot Pītersones noorganizēts un nepatiess. Kaut gan to apliecina dokumenti, Gardinere noraida, ka notikuši kādi starpgadījumi.

Pēc dažiem gadiem Robertss ar Gardineri un savu partneri Freijermūtu, juristu no Holivudas, nodibināja Cloud Imperium. 2009. gadā viņš vēlreiz apprecējās ar Gardineri. Kā redzams tiesas dokumentos, viņu pirmā laulība tika šķirta 2005. gadā. 43 gadus vecā Austrālijā dzimusī aktrise Gardinere, kura vēl aizvien cenšas iekļūt Holivudā, ir arī Cloud Imperium mārketinga vadītāja un vada finansējuma piesaisti.

Sākotnējā pūļa finansēšanas kampaņa 2012. gadā izrādījās veiksmīga, taču Robertsa ambīciju apmierināšanai ar 6,2 miljoniem dolāru nepavisam nepietika. Tad Robertsam un Garidnerei ienāca prātā kāda ideja, kā turpināt līdzekļu piesaisti. Viņi pārdeva kosmosa kuģus – simtiem tūkstošu kuģu.

Star Citizen ir gigantiski kuģi un niecīgi kuģi, izpētes kuģi un kravas kuģi, degvielas vedēji un ieguves kuģi, smagi iznīcinātāji, vidēji smagi iznīcinātāji, iznīcinātāji ar saīsinātu priekšējo daļu, postītāji, kaujas kuģi un vēl, un vēl. Pēc Forbes aplēsēm, uzņēmums Cloud Imperium ir pārdevis 135 dažādus kosmosa kuģu modeļus par cenu līdz pat 3000 dolāru. Astoņdesmit septiņi kuģi ir pabeigti līdz tādai stadijai, ka spēlētāji ar tiem var lidot kļūdu pilnajās Star Citizen pirmajās versijās; daži no pārējiem 48 kuģiem vairāk atgādina vien smalkus attēlus. “Nevienam nav pienākuma pirkt kaut ko vairāk par pamata kuģi,” skaidro Gardinere. “Mārketinga uzdevumus ar virālu izplatību veic paši fani, turklāt daudzu šo kuģu izveidi pieprasījuši spēlētāji.” Robertss piebilst: “Spēles mārketings objektīvi bijis veiksmīgs, jo mēs tomēr esam vislielākais pūļa finansēšanas projekts. Un to visu pārraudzīja Sendija.”

Lai atbalstītu laulātās draudzenes centienus piesaistīt finansējumu, pagājušajā rudenī Robertss pirmo reizi piesaistīja lielu investoru no ārpuses. Cloud Imperium saņēma 46 miljonus dolāru no Klaiva Kaldera, Dienvidāfrikas miljardiera, kas investējis Jive Records. Un kam šis finansējums paredzēts? Vēl plašākam mārketingam.

Cloud Imperium ir izveidojuši jaunas jau pārdoto kuģu versijas un ļauj lietotājiem tirgoties ar vecajiem kuģiem, lai paši atkal iegādātos jaunus. Uzņēmums pat atklājis kara vērtspapīru koncepciju, kas ļauj iegādāties jaunus kuģus ar atlaidi, ja pirkums tiek veikts ar jaunu naudu, nevis pārdodot veco aprīkojumu. Spēlētāji iegūst arī elitāra, slēgta kluba biedru statusu, iztērējot 1000 dolāru (Vecākais admirālis) vai 10 000 dolāru (Atzara komandieris). Augsta statusa spēlētāji saņem bonusus, piemēram Arclight II īpašas sērijas lāzerieroci vai digitālu kosmosa viskija pudeli.

Izklausās smieklīgi, bet tam visam pat ir īsti upuri. 39 gadus vecais Kens Lords ir datu pētnieks no Denveras apgabala. Viņš slimo ar izkaisīto sklerozi, kas tikai pastiprinās. 2013. gadā Lords atbalstīja Star Citizen un līdz šim jau ir iztērējis 4500 dolāru, iegādājoties kosmosa kuģus. Pagājušajā gadā Lords iesūdzēja Cloud Imperium tiesā, pieprasot līdzekļu atmaksu, bet piedzīvoja neveiksmi. “Jūs paņemat kaut ko tik sliktu kā pārlieku tērēšanu videospēlēs un padarāt to par sociāli ekskluzīva kluba cienīgu pasākumu, padarāt to iekārojamu. Sveiciens mārketinga departamentam,” viņš saka. (Dīvainā kārtā Lords, kurš apgalvo, ka “nespēj kontrolēt savu impulsivitāti”, turpināja pirkt arvien vairāk kosmosa kuģu pēc neveiksmes tiesā.) Savukārt Gardinere ir nesatricināma savā pārliecībā: “Nav mana darīšana, kur cilvēki tērē savu naudu.”

Uz jautājumu, kāds bija darbs Cloud Imperium, viens no bijušajiem vecākajiem spēļu veidotājiem, kurš uzņēmumu pameta 2018. gadā, atsūtīja ziņu ar saiti uz filmas Spinal Tap ainu, kurā skaļuma slēdzis pagriezts uz 11. līmeni. Bijušie darbinieki stāsta, ka Robertss pievērš uzmanību vissmalkākajām detaļām un investē jomās, kuras nav tā vērtas. Reiz viens no uzņēmuma vecākajiem grafiķiem uz vairākiem mēnešiem tika norīkots veikt izmaiņas, lai precīzi pielabotu kosmosa kuģa vairoga detaļas. Darbiniekiem ir nācies nedēļām ilgi veidot demo versijas, lai Cloud Imperium varētu turpināt pārdot kosmosa kuģus… un piesaistīt vairāk naudas.

Pirms Deivids Džennisons 2015. gadā pameta Cloud Imperium galveno varoņu mākslinieka amatu, viņš rakstīja vēstuli personāldaļai (tā tika nopludināta internetā), kurā izskaidroja, kāpēc 17 mēnešu laikā pabeidzis tikai piecus spēles varoņus. Viena no problēmām bijusi Robertsa pieprasītās biežās to varoņu izmaiņas, pie kuriem jau tika strādāts, un šo izmaiņu apstiprināšanas. “Visus lēmumus par varoņiem pieņem Robertss,” rakstīja Džennisons. “Kļuva skaidrs, ka tā bija prakse, ko piekopa visā uzņēmuma darbībā, – KR diktē visu.”

Arī tagad Robertss ir pārlieku koncentrējies uz blokbāstera filmas aspektiem spēlē. Uzņēmums Cloud Imperium ir noalgojis daudz pat šodienas videospēļu standartiem dārgu aktieru, ieskaitot Geriju Oldmenu, Marku Hemilu, Džilianu Andersoni un citus, un atvedis viņus uz Londonu. Tur Robertss personīgi Endija Serkisa studijā vadīja kustību tveršanu Squadron 42 videospēlei. Aktieru sastāvam pievienojās arī Gardinere.

Vienā brīdī Robertss bija noteicis Squadron 42 iznākšanas datumu 2015. gada rudenī un pilnībā komerciālās Star Citizen versijas atklāšanu 2016. gadā. Tagad viņš apgalvo, ka Squadron 42 beta versija iznāks 2020. gadā, bet attiecībā uz Star Citizen minēšana jau ir beigusies. Tomēr Oldmena un Hemila kustību tveršanas ieraksts kostīmos jau ir noderējis, jo iekļauts demonstrāciju video. “Kinematogrāfisks stāsts ar lieliem aktieriem – tas ir tieši tas, ko no manis gaida,” uzskata Robertss.

Federālā tirdzniecības komisija ir saņēmusi 129 klientu sūdzības par Cloud Imperium, ieskaitot pieprasījumus atmaksāt pat 24 000 dolāru, atklāj informācija, kas iegūta atbilstoši Informācijas brīvības akta pieprasījumam. “Spēle, ko viņi mums solījuši, nestrādā. Izpildījums ir drausmīgs, un tas viss vēl ir alfa posmā,” sūdzējās kāds Floridas iedzīvotājs, kurš apgalvo, ka pagājušajā gadā viņš spēlē iztērējis 1000 dolāru. “Vēlos atmaksu. Mums meloja.”

Cloud Imperium skaidro, ka viņu atmaksas politika faniem, kuri iesniedz pieprasījumus 30 dienu laikā, ir gana godīga, turklāt uzņēmums ir atklāts attiecībā uz spēles attīstības progresu. Kaut arī neviena no 100 apsolītajām zvaigžņu sistēmām nav pabeigta, Robertss uzsver, ka Cloud Imperium ir uzbūvējusi rīkus, kas palīdzēs radīt turpmākās planētas un mēnešus, un apgalvo, ka pirmā Saules sistēma būs lielākā un sarežģītākā. Patlaban fani maksā 45 dolārus par pamata kuģi, un viņi var piekļūt tam, kas līdz šim ir uzbūvēts. Arī atbalstītājiem kaut kas tiek. Saukt to par spēli pagaidām būtu nedaudz pārspīlēti, bet Robertsu tas neaptur.

“Star Citizen ir spēlējama spēle,” cenšas iegalvot Robertss. “Tajā ir vairāk funkcionalitātes un satura nekā daudzās pabeigtās spēlēs.” Viņš vēl piebilst, ka pēdējās nedēļas laikā tiešsaistē to spēlējuši 40 000 cilvēku un ka Cloud Imperium izstrādes kritiku vairo interneta troļļi. Un netrūkst cilvēku, kuri tam tic. “Esmu par viņiem pilnīgi pārliecināts,” saka Dans Paulsens, Star Citizen atbalstītājs kopš 2016. gada. “Ja ir kavēšanās, tad tam noteikti ir pamatots iemesls. Tas tāpēc, ka viņi vēlas, lai projekts kļūtu labāks.”

Pagājušajā gadā Cloud Imperium finanšu ziņojums atklāja, ka lielākās ikgadējās izmaksas bijušas algas – 30 miljoni dolāru. Bet dokumentos netiek precizēts, cik lielu daļu šo gadu laikā saņēmis Robertss un Gardinere. 2018. gada septembrī Robertsa ģimenes trasts ar Gardineri pārvaldnieces lomā iegādājās māju Losandželosas Pacific Palisades apkaimē par 4,7 miljoniem. Pirms tam Robertss mājokli īrēja. Viņš stāsta, ka 2007. gadā ir pārdevis māju Holivudā, jo vēlējās dzīvot pie okeāna. Tad viņš desmit gadus savu dzīvesvietu īrējis, jo nav bijis pārliecināts, vai vēlas palikt Losandželosā uz ilgu laiku.

“Biju veiksmīgs, vēl pirms nodibināju Cloud Imperium,” uzsver Kriss Robertss, piebilstot, ka viņš bija Origin partneris, ko 1992. gadā  par 37 miljoniem dolāru iegādājās EA, un viņam kā lielākajam akcionāram samaksāja arī Digital Anvil, kad to pārņēma Microsoft. Robertss apgalvo, ka no Cloud Imperium viņa kabatās nekas nenonāk un uzņēmuma finansēšana ir pilnībā ētiska.

“Es zinu, visi domā, ka mūsu bankas kontā ir 200 miljoni un ka mēs peldamies naudā kā Skrūdžs Makdaks vai tamlīdzīgi,” viņš saka, uzsverot, ka daudzi Star Citizen spēlētāji uztver to kā hobiju, kurā viņi tērē naudu līdzīgi kā golfā. “Viss, kas man ir svarīgi – ka cilvēki pie manis nāk, un es saku: “Klau, jums nav jātērē nekas vairāk par 45 dolāriem.””