Daba un iedaba

Forbes

Baltic edition

• Ārons Kotovskis, speciāli Forbes

Anne Vojcicka kavē 45 minūtes. Tas ir jau tik ļoti iekodēts viņas kā 23andMe vadītājas ieradumos, ka darbinieki pārstājuši par to sūdzēties. Viņi to pieņem kā neizbēgamu parādību. Kādā aprīļa ceturtdienas rītā viņa panēsātās tenisa kurpēs un T kreklā ar uzrakstu Yay DNA iebrāžas birojā, mērojusi astoņus kilometrus ar velosipēdu, kaut gan ir astotajā grūtniecības mēnesī.

Kompānijas 23andMe galvenā mītne Mauntinvjū, atklājot Vojcickas aizraušanās, atgādina kaut ko pa vidu starp Silīcija ielejas jaunuzņēmuma ofisu un fitnesa klubu. Atvērtā tipa birojā visapkārt izvietoti galdi, kas apvienoti ar skrejceliņiem, konferenču telpās atrodas eliptiskie trenažieri un Peloton divriteņi kafetērijā. Vojcicka veikli kustas pa šo šķēršļu joslu, uzkāpusi pa četriem kāpņu posmiem līdz savam stiklotajam kabinetam, kur viņa uzpilda ūdens pudeli. Viņa rūpējas par to, lai darbinieki apzinātos, ka viņu labklājība ir viņu pašu izvēle ik dienu. “Es skrienu pa trepēm, kaut arī esmu stāvoklī. Jūs arī varat skriet pa trepēm,” viņa aizrautīgi saka.

Lielākajai daļai topošo māmiņu šāds treniņš būtu pārāk sarežģīts, tomēr Vojcicka, kurai ir 45 gadi un divi bērni no iepriekšējās laulības ar Google līdzdibinātāju Sergeju Brinu, nav pat aizelsusies. Un viņa vēl arvien ir pārņemta ar to, ko pati dēvē par savu “pirmo bērnu” – 13 gadus veco uzņēmumu 23andMe. Kopš tā nodibināšanas aptuveni desmit miljoni cilvēku plastmasa trauciņā ir nosūtījuši 23andMe pustējkaroti siekalu, lai saņemtu atbildi par savu izcelsmi vai veselības riskiem. Pagājušajā gadā gandrīz pieci miljoni klientu kopumā ģenerēja 475 miljonu dolāru ieņēmumus, kas ļāvis uzņēmumam sākt pelnīt. Tas arī ļāvis Vojcickai ierindoties 33. pozīcijā šā gada Richest Self-Made Women sarakstā ar 690 miljoniem dolāru, un lielāko daļu veido viņas 30 % uzņēmumā 23andMe, kas, pēc investoru domām, ir vērts 2,5 miljardus.

Lai nonāktu tik tālu, Vojcicka ir pārvarējusi annus horibilis (briesmīgu gadu), kas gandrīz izpostīja visus viņas sasniegumus. Šķiršanās no Brina 2013. gadā sakrita ar Pārtikas un zāļu pārvaldes prasību 23andMe nekavējoties pārtraukt veselības testu pārdošanu, un skeptiķi viņas uzņēmumu uzskatīja tikai par lētu triku.

Tagad, pārdzīvojusi šķiršanos un pierādījusi, ka 23andMe ir nopietna kompānija, Vojcicka atkal ir nonākusi krustcelēs gan personīgajā dzīvē, gan biznesā. Viņa ir klusībā gatavojusies sava trešā bērniņa nākšanai pasaulē – šoreiz kā vientuļā māte. “Tam, vai tu esi attiecībās vai neesi, nevajadzētu noteikt, vai esi spējīga izaudzināt bērnu,” viņa uzskata. “Esmu ļoti stūrgalvīga. Kad es kaut ko vēlos darīt, uzminiet, ko es daru? Es to arī daru!”

Un, kaut arī ir interesanti ballītē atklāt, ka esi par 5 % skandināvs un tev ir ģenētiska nosliece šķaudīt saulainā laikā, 23andMe ambīcijas ir daudz augstākas. Vojcicka vēlas izmantot ieņēmumus no genoma sekvenēšanas, kas eksponenciāli samazinās (par 99 % desmit gadu laikā), un 23andMe milzīgo DNS bibliotēku (pasaulē lielākā ģenētiskās izpētes datubāze), lai darbinātu biotehnoloģiju mašīnu, kas ne tikai spēs pastāstīt par ģenētisko noslieci iegūt noteiktas slimības, bet arī palīdzēs radīt medikamentus, kas šīs slimības ārstēs. Un labākais – ja viss ies pēc plāna, 23andMe saņems savu daļu no abām pusēm. Klienti maksās, lai uzzinātu par savu ģenētisko mantojumu, savukārt uzņēmums šos datus izmantos, lai kādu dienu gūtu peļņu no jauniem medikamentiem. Astoņi procenti 23andMe klientu ir piekrituši viņu DNS izmantošanai biomedicīnas pētījumos.

“Taisnību sakot, man šķita, ka tas ir ģeniāli – cilvēki maksā, lai paši izveidotu datubāzi,” saka 23andMe galvenais zinātnieks Ričards Šellers. “Cilvēki vēlas, lai viņu dati tiktu izmantoti un viņi varētu palīdzēt zinātniskiem atklājumiem.”

23andMe stāsta jaunākā nodaļa sākās ar 2015. gadā nodibināto medikamentu izstrādes grupu. Tomēr zāļu izstrāde ir ārkārtīgi sarežģīta – 86 % jaunu medikamentu piedzīvo izgāšanos klīniskajos pētījumos, turklāt tas viss ir ļoti dārgi. Medikamenta izstrāde ASV maksā vidēji 2,6 miljardus dolāru. Tāpēc pagājušā gada jūlijā Vojcicka parakstīja līgumu ar Apvienotās Karalistes milzi GSK (agrāk GlaxoSmithKline; pārdošanas apjoms 2018. gadā – 31 miljards dolāru), kas investēja 23andMe 300 miljonus, noslēdzot ekskluzīvu četru gadu partnerības līgumu, lai kopīgi identificētu jaunu zāļu nepieciešamību. 23andMe dalīs medikamentu izstrādes izmaksas, bet arī potenciālā peļņa tiks sadalīta.

Vēl kāda potenciāla 23andMe izaugsmes joma ir dziļāka un personalizētāka pieeja veselības aprūpei. Vojcicka vēlas izglītot klientus, balstoties uz informāciju par viņu gēniem; tas nodrošinās viņiem lielāku kontroli pār savu veselību. Tas var nozīmēt plašāku sadarbību, kā, piemēram, ar Lark Health, jaunuzņēmumu no Mauntinvjū, kas ļauj 23andMe klientiem pieteikties diabēta profilakses konsultācijām. Vai arī tas var nozīmēt, ka 23andMe lietotne, kas balstīta uz mākslīgo intelektu, atgādinās jums dzert vairāk ūdens vai pusdienās izvēlēties pirmo ēdienu ar tomātiem, kas, kā pierāda pētījumi, palīdz novērst Parkinsona slimību. Vojcicka vēl neatklāj visu par šiem plāniem.

Tas nebūs viegls uzdevums. Nav nekādu klīnisku pierādījumu par to, ka cilvēki, kuri, izmantojot ģenētisko testēšanu, uzzina, ka viņiem ir lielāks risks iegūt noteiktu slimību, kardināli maina savu dzīvesveidu, lai šo risku samazinātu. Vai par to, ka šie cilvēki vispār mainītu savu dzīvesveidu. Patiesībā tieši pretēju pierādījumu ir vairāk nekā nepieciešams – gan zinātnisku, gan anekdotisku. Cilvēkiem ir pārāk grūti mainīt savus ieradumus. Arī Vojcickas darbinieki izmanto liftu, kad priekšniece neredz.

Tomēr tas ir risks, uz kuru viņa ir gatava. “Medicīnas pasaule ir it kā padevusies – tā vairs nevēlas panākt, lai jūsu veselība būtu labāka,” viņa saka. “Un tas, manuprāt, ir ļoti bēdīgi.”

Pirms sešiem gadiem Vojcicka gandrīz bija spiesta padoties. 2013. gada novembrī viņa bija aizņemta, mēģinot pielāgoties straujajām pārmaiņām savā dzīvē. Tiek ziņots, ka viņas vīram pat nācies izvākties. Viņa bija divu mazu bērnu mamma un vēl aizvien jaunuzņēmuma vadītāja. Tad neilgi Pateicības dienas viņai pienāca īsziņa – kurjeram bija viņai adresēts sūtījums no Pārtikas un zāļu pārvaldes (FDA). “Neparaksties par saņemšanu!” Vojcicka pavēlēja savam asistentam.

Bet bija jau par vēlu. FDA paziņojums lika viņas uzņēmumam nekavējoties pārtraukt pārdot savus veselības testus, jo tas nespēja nodrošināt pietiekamus pierādījumus par to precizitāti. Vojcicka domāja, ka var to vienkārši ignorēt, taču pēc trīs dienām FDA savu brīdinājuma vēstuli publiskoja. 23andMe bija jāpārtrauc tirgot veselības testus.

Tā bija graujoša sakāve pēc augsta sākotnējā lidojuma, un daudzi jau steidzās to nodēvēt par kārtējo uzpūtīgo Silīcija ielejas stāstu, kas pat nav pārsteidzoši, ņemot vērā Vojcickas dziļās saknes šajā nozarē. Viņa uzauga Stenforda Universitātes pilsētiņā, kur tēvs Stenlijs bija fizikas profesors. Māte Estere augstskolā Paloalto pasniedza žurnālistiku, un viņa bija apsēsta ar domu, ka noteikti jāiemāca savām trim meitām, tolaik vēl pavisam mazām, pilnīgi viss – no ziedu nosaukumiem latīņu valodā līdz peldēšanai. “Es viņas izmantoju kā savu zinātnisko eksperimentu,” 2018. gadā Forbes atklāja Estere. Kamēr viņas māsas pievērsās mākslai un matemātikai, Vojcicka bija nūģīga, bet sabiedriska. “Viņa varēja apburt ikvienu,” atceras māte.

Viņas šarms iedarbojās arī uz Sergeju Brinu (un pēc ilgāka laika arī uz beisbolistu Aleksu Rodrigesu), kuru Anne satika pēc tam, kad 1998. gadā vecākā māsa Sūzena izīrēja savu garāžu pie pašas mājas Menloparkā diviem zinātņu doktoriem, kuri vēlējās indeksēt visas pasaules informāciju. Tie bija Google dibinātāji Lerijs Peidžs un Sergejs Brins. Sūzena kļuva par Google sešpadsmito  darbinieci un galu galā arī par YouTube vadītāju. Vidējā māsa Dženeta ir epidemioloģe. Viņa ceļo pa pasauli un paralēli lasa lekcijas Kalifornijas Universitātē Sanfrancisko.

Iedvesmu iesaistīties cīņā par veselības aprūpes sistēmas uzlabošanu Vojcicka sajuta, pēc Jeila Universitātes absolvēšanas strādājot par analītiķi nelielā Volstrītas uzņēmumā. Dienas pavadot veselības aprūpes izmaksām veltītās konferencēs un naktīs darbodamās kā brīvprātīgā Bellevue Hospital Manhetenā, viņa secināja, ka medicīnas nozare ir ļoti koncentrējusies uz peļņas palielināšanu, nevis preventīvo aprūpi. “Viņa ir ļoti līdzjūtīga, tāpēc viņai tas bija pilnīgi nepieņemami,” saka Ešlija Dombkovski, kura bija 23andMe direktore, bet pirms tam – uzņēmuma Before Brands (ražo antialerģisku pārtika bērniem) līdzdibinātāja; Vojcicka to atbalstīja. “Viņu nebaida pat milzīgas problēmas.”

Cilvēku genoma secība pirmo reizi tika noteikta 2003. gadā, un zinātnieki bija pārsteigti par to, kādas iespējas šis kods paver. Vojcicka iepazinās ar Lindu Aveju, kura tolaik studēja bioloģiju un veidoja izpētes programmas gēnu testēšanas kompānijā Affymetrix Santaklārā. 2005. gada decembrī pie vakariņu galda abas ļāvās prāta vētrai, un pavisam drīz Vojcicka un Aveja izlēma dibināt kopīgu uzņēmumu, turklāt Aveja uzaicināja savu bijušo priekšnieku Polu Kusenzu par 23andMe trešo līdzdibinātāju un operacionālo vadītāju. “Biju šokā, jo sapratu, kādas tam būs sekas,” stāsta Aveja. Brina pazīšanās arī lieti noderēja. “Arī Google atbalsts jau bija nodrošināts.” (Aveja atstāja 23andMe 2009. gadā, lai pievērstos Alcheimera slimības pētījumiem).

Un Google patiešām palīdzēja. Piesaistījis deviņus miljonus dolāru no šī uzņēmuma, Brina personīgi un dažiem investoriem no ārpuses, piemēram, New Enterprise Associates un Genetech, 2007. gada novembrī 23andMe atklāja savu pirmo produktu. Siekalu tests maksāja 999 dolārus. Klienti varēja noskaidrot savu izcelšanos, to, cik liels ir risks, ka viņi kļūs par plikgalvjiem un saslims ar kādu slimību. Uzņēmums apgāja FDA noteikumus, pozicionējot to kā izklaidi, lai ieskatītos savā DNS, nevis kā veselības aprūpes instrumentu.

Tolaik visa cilvēka genoma sekvencēšana maksāja 300 000 dolāru – tādu nieku salīdzinājumā ar 50 miljoniem 2003. gadā. (Tagad tas maksā mazāk nekā 1000 dolāru). Tomēr 23andMe ģenerēja ziņojumus par daudz mazāku summu, izmantojot tehnoloģiju, ko sauc par genotipizēšanu. Tā vietā, lai nolasītu visu gēnu, ar šo metodi tiek pārbaudītas noteiktas gēna daļas, meklējot mutācijas, kas saistītas ar konkrētām slimībām.

Lai piesaistītu cilvēku interesi, kurus nebiedē cena 999 dolāri, 23andMe rīkoja siekalu testa ballītes dažādos pasākumos, no Davosas līdz Ņujorkas modes nedēļai, kur tādas slavenības kā Diāna fon Firstenberga un Ruperts Mērdoks iespļāva nelielās mēģenēs. Vojcickai patika plānot ballītes, tomēr atdeve bija lēna. Konkurenti, piemēram, Navigenics, izmira. Līdz 2011. gadam – četrus gadus pēc nodibināšanas – 23andMe bija piesaistījis 100 000 klientu. Tas tiešām izskatījās pēc miljardiera sievas hobija.

Izmaksām samazinoties, 2012. gadā 23andMe varēja samazināt testa cenu līdz 99 dolāriem un atdzīvināt pārdošanu. Un Vojcicka bija gatava izaugsmei. “Mēs vēlējāmies ātri nodot tehnoloģiju cilvēku rīcībā,” viņa stāsta. Līdz 2013. gada oktobrim 23andMe bija nonācis līdz sarunām ar Target, un Vojcicka ļoti centās līdz Ziemassvētku brīvdienām savu testu komplektu iedabūt mazumtirdzniecības tīklu veikalu plauktos līdzās vitamīniem un termometriem. 23andMe biznesa attīstības vadītāja Emīlija Drabante-Konlija atceras, cik ļoti pārliecināta bijusi Vojcicka, kaut gan viņa pati uzskatīja, ka iekļauties šādā laika grafikā ir neiespējami: “Anne teica – šis ir uzņēmums, kuru nodibināt arī bija neiespējami.”

Tomēr neiespējamais kļuva iespējams. 23andMe bija nepieciešami vēl trīs gadi, lai nonāktu Target plauktos. Vispirms bija jāpārvar publisks nosodījums pēc FDA rīkojuma 2013. gadā un jāatkopjas. Šodien viņa sēž un ēd picu, klausoties savu klientu sarunās uzņēmuma ikgadējā DNS dienas pasākumā, un tie laiki šķiet jau tāla pagātne.

Ģenētiskie testi kļuvuši par vienu no aktuālākajām sociālajām tendencēm pēdējā desmitgadē, ļaujot cilvēkiem negaidīti atrast kādu viņiem nezināmu radinieku (Vojcicka atrada brālēnu) un pat palīdzot atklāt slepkavības, piemēram, Goldensteitas maniaka lietu, kuru galu galā arestēja pēc tam, kad viņa radinieks bija iesniedzis savu DNS ģeneoloģijas bezmaksas datu bāzē GEDmatch.

“Tagad mēs esam uz viļņa – pārdodam vairākus simtus tūkstošu komplektu katru dienu,” stāsta Vojcicka, atsaucoties uz Amazon atlaižu dienu akciju. (23andMe pārdod testus savā mājaslapā, kā arī caur mazumtirgotājiem, kā Amazon, Best Buy un Walgreens. Drīzumā Vojcicka plāno atvērt pirmo 23andMe pop-up veikalu iepirkumu centrā netālu no kompānijas galvenā biroja.) “Ir brīži, kad domāju – tas taču ietekmēs visu pilsētu!”

Vojcicka atzīst savu izgāšanos ar FDA – domstarpības ar šo iestādi viņa salīdzina ar “staigāšanu pa japāņu māju apavos”. Viņa saka: “Nav svarīgi, vai domājat, ka tas ir pareizi vai nepareizi. Jums vienkārši nav taisnība. Mums bija jāsāk no jauna.”

Viens no variantiem bija pieprasīt ārsta apstiprinājumu, kas būtu daļa no testa pasūtīšanas procesa. Tādu pieeju kādu izmantoja 23andMe konkurenti – Silīcija ielejas jaunuzņēmumi Color un Helix. Tomēr Vojcicka neatkāpās no savas oriģinālās idejas par komplektu, kas tiktu pārdots tieši klientiem.

2015. gads kļuva par jauna atspēriena punktu. Februārī FDA apstiprināja, ka kāds klients tiešām ir retas testā noteiktas slimības – Blūma sindroma – pārnēsātājs. Pierādījis FDA, ka testi bija precīzi un viegli saprotami, uzņēmums 23andMe kļuva par vienīgo FDA apliecināto ģenētisku veselības atskaišu pārdevēju tieši patērētājiem. Viņu konkurents no Jūtas Ancestry, kurš ir pārdevis gandrīz 15 miljonus DNS testu komplektu, nepiedāvā nekādus ar veselības stāvokli saistītus ziņojumus.

2015. gadā 23andMe sāka arī parakstīt sadarbības līgumus ar farmācijas uzņēmumiem, kas vēlējās iedziļināties ģenētiskajā informācijā. Piemēram var minēt vairākus miljonus dolāru vērtus darījumus ar Genetech un Pfizer. Paralēli anonimizētu datu pārdošanai trešajām pusēm (tikai to klientu, kuri tam piekrituši) Vojcicka izveidoja pati savu medikamentu izpētes grupu un izmēģināja spēkus jaunā ieņēmumu gūšanas jomā –iesaistot tūkstošiem pacientu no 23andMe datu bāzes farmācijas uzņēmumu klīniskajos pētījumos.

Nākamais lielais izrāviens Vojcickai izdevās 2017. gadā, kad Opra Vinfrija iekļāva 99 dolārus vērto izcelšanās noteikšanas komplektu savā mīļāko lietu sarakstā. Tad arī FDA pirmo reizi piešķīra savu apliecinājumu 23andMe veselības risku ziņojumam, ar kuru bija iespējams brīdināt klientus, kuriem ir ģenētisks risks, kas saistīts ar palielinātu trombu veidošanos un Parkinsona slimības iespēju.

Tomēr apliecinājumi nav pilnībā kliedējuši mediķu šaubas. Patiesībā 199 dolāru vērtā veselības pārbaudes komplekta instrukcijā sīkā drukā vēstīts, ka tas “nav paredzēts, lai atklātu jums jebkādu ar jūsu veselības stāvokli saistītu informāciju, kā arī medicīnisku lēmumu pieņemšanai”. Atšķirībā no grūtniecības testa šo ziņojumu nevar uzskatīt par diagnostikas instrumentu.

23andMe pārbauda, vai cilvēks var nodot pēcnācējiem kādu no ģenētiski iedzimtu slimību variantiem, piemēram, dzirdes zudumu vai cistisko fibrozi. Uzņēmuma 12 veselības risku ziņojumu varianti ir radīti, lai informētu klientus par paaugstinātu iedzimta holesterīna līmeņa palielināšanās vai vēlīnā Alcheimera slimības iestāšanās risku. Tomēr šo ziņojumu iespējas ir ierobežotas. Lielākā daļa ģenētisko pētījumu līdz šim ir veikti ar eiropiešiem, tāpēc risku ziņojumus reti kad var attiecināt uz afroamerikāņiem vai aziātiem.

“Neviens sevi cienošs ārsts, kuram ir profesionālā nepareizas ārstēšanas apdrošināšana, jūs neārstēs, balstoties uz šādiem testa rezultātiem,” uzsver Luisvillas Universitātes bioētikas profesors Marks Rotsteins.

Iespējams, pretrunīgāk vērtētais 23andMe tests ir tas, kurš atrod vienu no trim variantiem, kas saistīti ar krūts, olnīcu un prostatas vēzi, sauktu par Andželīnas Džolijas gēnu, BRCA1, kā arī saistīto gēnu BRCA2. Kritiķi apgalvo – problēma ir tāda, ka pastāv vairāk nekā 1000 variantu, kas saistīti ar krūts vēzi, tāpēc meklēt tikai trīs – tas precīzi neatspoguļo pilnīgu riska profilu. Turklāt šie trīs 23andMe skenēšanā noteiktie varianti parasti sastopami cilvēkiem ar Aškenazi ebreju izcelsmi – tikai 2 % ASV iedzīvotāju. Uz lielāko daļu cilvēku tas neattiecas.

“Būtībā mums ir tehnoloģija, kas nedz palīdz, nedz kaitē. Vai tiešām mums būtu jāiedrošina cilvēki tērēt 200 dolāru par DNS testu, vai varbūt lai viņi tērē 200 dolāru par trenažieru zāles abonementu?” jautā Džonatans Bergs, klīniskais ģenētiķis no Ziemeļkarolīnas Universitātes.

Fitnesa fanātiķe Vojcicka noteikti iedrošinātu cilvēkus gan veikt testu, gan doties uz trenažieru zāli, tomēr, lai nostiprinātu savus panākumus vienādojuma testa pusē, viņa nesen noslēdza lielāko darījumu uzņēmuma vēsturē ar GSK, kas ļaus šai kompānijai piekļūt 23andMe ģenētiskajai datu bāzei, kurā ir astoņu miljonu cilvēku DNS. “Šis milzīgais datu kopums var atklāt daudz signālu, kurus mazāki datu kopumi nespētu atklāt,” uzskata GSK zinātniskais vadītājs Hals Barons. Sākotnējie rezultāti ir daudzsološi. Tikai desmit mēnešu laikā GSK un 23andMe ir pārskatījuši 13 ģenētiskus variantus, kas var norādīt uz dažādām slimībām – gan kardiovaskulārām, gan neiroloģiskām. Vispirms viņi analizēs mutāciju, kas saistīta ar Parkinsona slimību, lai izstrādātu atbilstošu medikamentu.

Zāles ir ilgtermiņa stratēģija. Lai tā atmaksātos, būs nepieciešami 10–15 gadi... ja tas vispār ir iespējams. Tuvākā nākotnē Vojcicka meklē izaugsmes iespējas, pārprofilējoties no testu izplatīšanas uz padomu izplatīšanu.  Tas ir loģisks solis, tomēr šajā jomā ir daudz konkurentu – no smēķēšanas atmešanas lietotnēm līdz diētas un fitnesa rīkiem, no Under Armour līdz Apple.

Noteicošais ir tas, vai kāda no šīm fitnesa un veselības lietotnēm var kaut ko patiešām panākt un vai 23andMe ir kāda vērā ņemama priekšrocība pār konkurentiem. Nevienam nav nepieciešamas ģenētiskais tests, kas pasaka, ka smēķēšana izraisa plaušu vēzi vai ka ātrās uzkodas veicina aptaukošanos. Ģenētiskie testi nodrošina personalizētu informāciju. Cilvēkiem sava uzvedība jāmaina pašiem. Un vesela virkne zinātnisko pētījumu norāda uz to, ka, vienkārši brīdinot cilvēkus, nekas nemainīsies.

“Noteikt medikamentu ietekmi ir daudz vienkāršāk. Daudz sarežģītākj ir noteikt slimību prevencijas ietekmi. Bet domāju, ka tieši par šo es ar sevi lepošos,” saka Vojcicka. “Vienkārši pagaidām nav neviena, kas domātu, ka tas ir iespējams.” Un vēl viņa piebilst: “Es tiešām neticu Silīcija ielejas mūžīgās dzīvības stāstam, tomēr pat ļoti ticu tam, ka cilvēki vēlas nomirt 90 vai 100 gadu vecumā – un būt veseli.”