Pelnošais "hobija" bizness
Nepietiekama piedāvājuma no valsts puses, kā arī iedzīvotāju īpašo prasību dēļ, kuras valsts nespēj apmierināt, par stabilu biznesu kļuvusi izglītības pārdošana. Privātās izglītības iestādes apgroza miljoniem eiro. Tāpēc Forbes jau otro gadu pievērsies privāto bērnudārzu un augstskolu finanšu rādītājiem.
Privāto bērnudārzu biznesā pastāv uzskats, ka tas ir tikai hobijs un aicinājums, jo nopelnīt neko nav iespējams, tāpēc šie bērnudārzi cits pēc cita slēdzoties ciet. Izdzīvot spējot tikai tie, kas noteikti nodarbojas ar kaut kādām nelikumīgām lietām un pat naudas atmazgāšanu. Tā Forbes teica kāda bērnudārza īpašniece, kura tikai sev zināmu iemeslu dēļ nevēlējās atklāt pašas piedāvātā pakalpojuma cenu.
Taču fakti liecina ko citu – no topā iekļuvušajiem bērnudārziem tikai astoņi ir strādājuši ar zaudējumiem. Tas vedina domāt – kā ikvienā biznesā, arī šajā ar entuziasmu vien nepietiek, lai pelnītu.
No Latvijā reģistrētajiem privātajiem bērnudārziem Forbes izvēlējās 50, kuros ir lielākais audzēkņu skaits. Par atskaites punktu ņēmām uzņēmuma apgrozījumu, nevis peļņu, jo, tiecoties apmierināt pieprasījumu, uzņēmējiem ir jāveic iespaidīgas investīcijas.
Jau otro gadu veiksmīgākā un lielākā bērnudārza godu ieguvis CreKids, kas pieder norvēģiem. Tas spējis palielināt gan audzēkņu skaitu, gan teju dubultot apgrozījumu un gandrīz pieckāršot peļņu, kas pērn pārsniedza 64 tūkstošus eiro.
Apgrozījums ir pieaudzis lielai daļai privāto bērnudārzu, un bieži vien iemesls ir tas, ka daudzi palielina sava pakalpojuma cenas. Arī nākamajā mācību gadā daudzi bērnudārzi paaugstina cenas. Viens no iemesliem – jāpilda likums un jāpalielina darbinieku skaits, kā arī mācībspēku algas.
Turpinot tradīciju, Forbes ielūkojās arī privāto augstākās izglītības iestāžu maciņos. Šo izglītības iestāžu ranžēšanai izmantojām jau iepriekšminēto metodoloģiju. Lai gan Biznesa augstskolai Turība pieaudzis gan apgrozījums, gan studējošo skaits, tā veiksmīgākās augstskolas titulu ir zaudējusi, jo labāk veicies Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolai RISEBA.
Topa veidošanu gan nedaudz sarežģīja tas, ka ne visas privātās augstākās izglītības iestādes vēlas atklāt par sevi jelkādu informāciju. Piemēram, Latvijas Kristīgā akadēmija neatklāja ne studējošo skaitu, ne mācību maksu un nevēlējās sniegt vispār nekādu informāciju, jo negribēja jelkādā veidā tikt salīdzināta ar masu augstskolām. Citas šo informāciju, iespējams, neatklāj, jo nozarē pastāv uzskats, ka studentu skaits ir privāto augstskolu reputācijas mēraukla.
Ar līdzīgu, bet, cerams, atšķirīgu motīvu radītu problēmu saskārāmies, apkopojot informāciju par valsts augstākās izglītības iestādēm. Ja absolūts privāto augstskolu vairākums Forbes interesējošo informāciju sniedza operatīvi, tad ar valsts mācību iestādēm tik raiti nevedās un lielākoties netika sniegtas nekādas atbildes. Piemēram, daudzkārtēji centieni sazināties ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju bija neveiksmīgi. Savukārt saziņa ar Rīgas Tehnisko universitāti mudināja domāt, ka augstskolām maijs ir saspringts mēnesis, kad darbiniekiem vienkārši nepietiek laika un enerģijas apmierināt visu vēlmes. Tomēr nevar izslēgt arī tādu variantu, ka valsts augstskolām saziņa ar medijiem ir nepieciešama krietni mazāk nekā privātajām, kuras praktiski nepiedāvā bezmaksas izglītību, kas dāsni pieejama valsts mācību iestādēs, tādējādi piesaistot daudz lielāku potenciālo studentu skaitu un ļaujot neiespringt uz konkurences cīņu.
