Vīna pasaules biznesa lēdija
Gadsimtiem ilgi vīna darīšana ir bijusi galvenokārt vīriešu nodarbošanās. Arī mūsdienās, neraugoties uz it kā vienādām iespējām, pēc izdevuma Wine Business Monthly informācijas, tikai 28 % pasaules vīndaru ir sievietes.
Tomēr ir dzēriens, kura tapšanā sievietēm ir bijusi ļoti būtiska loma. Tas ir šampanietis.
Te, protams, jāmin Barba Nikola Kliko-Ponsardēna (Barbe Nicole Clicquot Ponsardin), labāk zināma kā Kliko atraitne. Manuprāt, tieši viņa ar savu darbošanos vīna biznesa pasaulē radījusi jēdzienu biznesa lēdija. Kliko kundze bija viena no pirmajām sievietēm, kas, pateicoties savai drosmei un neapšaubāmam vadītājas talantam, pierādīja, ka sieviete biznesā nav sliktāka par vīrieti, ka sieviete var sasniegt tikpat daudz un pat vairāk.
Nikola Barba Ponsardēna ir dzimusi un augusi pašā Šampaņas sirdī – Reimsā. 1798. gadā viņa apprecējās ar šampanieša rūpnīcas īpašnieku Fransuā Kliko. Tā kā Nikola bija vienīgais bērns ģimenē, kurai arī piederēja vīna dārzi, var teikt, ka ar šo laulību tika apvienotas divas pietiekami ietekmīgas Šampaņas ģimenes. Pēc sešiem gadiem laulībā Nikola kļuva par atraitni, kurai bija lemts sava vīra uzvārdu padarīt slavenu visā pasaulē.
Pēc vīra nāves viņa visu savu turpmāko dzīvi veltīja šampanietim. Kamēr samērā konservatīvais Fransuā bija dzīvs, daudzas Nikolas idejas nemaz netika apspriestas, tāpēc, kļuvusi par atraitni, viņa ar lielu enerģiju ķērās pie savu ideju realizēšanas.
Viena vīriešu pasaulē
Kliko dzīvoja un strādāja pasaulē, kurā valdīja vīrieši. Diemžēl kinofilmas, kurās attēlota tā laika dzīve, rada absolūti greizu priekšstatu par sievietes lomu sabiedrībā. Tolaik sieviete bija tukša vieta, tikai un vienīgi sava vīra pielikums. Viņas ziņā bija tikai māja, virtuve un bērni. Kad Nikola Kliko nolēma pati uzņemties biznesa vadīšanu, Reimsas iedzīvotāji bija šokā, jo sieviete un vīna bizness – tās ir divas absolūti nesavienojamas lietas! Ikviens vīndaris taču zina – ja pie vīna pagraba sastop sievieti, tā ir slikta zīme, vīns pārvērtīsies par etiķi.
Lai izpelnītos citu vīndaru uzticību, Kliko gribēja uzzināt visu. Viņa no agra rīta līdz vēlam vakaram mācījās, iztaujāja uzņēmumā strādājošos, visu pierakstīja, pēc tam analizēja tehnoloģiskos procesus, bet, pats galvenais, pievērsās tādām tolaik tolaik vēl svešām lietām kā loģistika un mārketings.
Mārketinga ķēriens
Vislielākos panākumus šis dzēriens guva Krievijā. No 1806. līdz 1814. gadam Sanktpēterburgā darbojās Kliko uzticības persona Luī Bone (Louis Bohne), kuru savā ziņā varētu uzskatīt arī par vienu no pirmajiem tirdzniecības pārstāvjiem. Kādā vēstulē Luī rakstīja: “Dārgā Kliko kundze! Sūtiet šampanieti. Krievijas ķeizariene ir stāvoklī. Ja viņa dzemdēs troņmantnieku, tad šajā lielajā valstī tiks izdzerta vesela šampanieša jūra. Tikai nekādā gadījumā nevienam par to nestāstiet! Mūsu konkurenti to var uzzināt un arī izmantot šo ziņu savā labā.”
Tā, lūk, strādāja Kliko aģenti. Protams, Krievijā darbojās arī citi šampanieša ražotāji, tomēr Kliko kundze šo tirgu iekaroja daudz meistarīgāk. To viņa panāca ne tikai ar sava dzēriena kvalitāti – viņa rūpīgi izpētīja patērētāju paradumus. Citā vēstulē Luī Bone rakstīja, ka krievi ir kā lieli bērni, viņi tīksminās par to, kā šampanieša pudeles korķis ar blīkšķi aizlido prom, bet dzēriena putas uzlīst uz dāmu kleitām. Un šīs nacionālās īpatnības tika ņemtas vērā, ražojot Krievijai paredzēto šampanieti.
Tālredzīga politika
Kliko kundzes biznesa krampi raksturo arī kāds cits ar šo valsti saistīts notikums. Pēc uzvaras pār Napaleonu savās mājās Krievijas karaspēks devās tālāk uz Parīzi. Kādu dienu viens no vīna pagraba meistariem, skaļi vaimanādams, ieskrēja pie Kliko: “Kundze! Krievi dauza nost pagraba atslēgas un dzer mūsu dārgo šampanieti!” Kliko kundze, kas bija snauduļojusi krēslā, lēni atvēra acis un mierīgi atteica: “Lai tik dzer! Pēc tam viņi par to samaksās.”
1814. gada rudenī Kliko uz Pēterburgu nosūtīja kuģi ar šampanieti. Aprēķins izrādījās pareizs – visa šampanieša krava tika izpirkta vienā mirklī, neraugoties uz tam laikam fantastiski augstu cenu – 12 rubļu par pudeli. Tā krievi samaksāja par šo neoficiālo šampanieša degustāciju.
Ar laiku Clicquot produkcija kļuva tik populāra, ka jebkuru šampanieti Krievijā sauca tikai par kliko. Pirms dažiem gadiem Baltijas jūrā tika atrasts nogrimis burinieks. Un, protams, ūdenslīdējiem izpētot kravu, tika atrastas vairākas kastes Clicquot šampanieša.
Izgudrotājas talants
Barbas Nikolas Kliko-Ponsardēnas talants izpaudās ne tikai produkcijas pārdošanā. Pateicoties viņas izgudrojumiem, mēs tagad varam dzert tīru un skaistu šampanieti. Līdz pat 19. gadsimta sākumam šampanietis bija duļķains. Kā zināms, kārtīgam šampanietim otrreizējā rūgšana, kuras rezultātā tad arī rodas gāze, notiek pudelē. Pēc šā procesa beigām pudeles dibenā sakrājas atmirušais raugs. Atvērt šādu pudeli un izliet saturu, nesaduļķojot visu šampanieti, bija praktiski neiespējami.
Kādā ziemas rītā Kliko lika kalpotājiem lielo ozolkoka galdu no viesistabas aiznest uz pagrabu. Tur viņa lika galdniekam vienā rindiņā, bet dažādos leņķos izurbt galdā pudeles lieluma caurumus. Tajos tika ieliktas pudeles ar kakliņiem uz leju, un pēc tam pārvaldnieks katru dienu uzmanīgi tās sakratīja. Pēc kāda laika, kad visas duļķes bija sakrājušās pudeles kakliņa daļā, Kliko kundze lika šo galdu iznest ārā un tur atstāt. Pēc divām dienām, kad pudeles tievākajā vietā – kakliņā – dzēriens kopā ar duļķēm bija sasalis, Kliko attaisīja pudeli. Ar nelielu blīkšķi ledus korķis ar visām nogulsnēm tika izšauts ārā. Kliko kundze pudeles saturu papildināja ar jaunu vīnu, uzlika citu korķi un novietoja atpakaļ pagrabā. Pēc vairākiem mēnešiem jau gatavais šampanietis bija patīkami dzidrs un krasi atšķīrās no citu konkurentu ražojumiem.
Tā, izmantojot fizikas likumus, Nikola Kliko atrisināja šo diezgan aktuālo problēmu. Jāpiebilst, ka citi šampanieša ražotāji šo firmas noslēpumu atklāja tikai pēc desmit gadiem.
Biznesa pasaules Oskars
1972. gadā, atzīmējot šampanieša uzņēmuma Veuve Clicquot Ponsardin dibināšanas 200. gadadienu un godinot Barbas Nikolas Kliko-Ponsardēnas milzīgo ieguldījumu firmas panākumu kaldināšanā, tika nodibināta balva Veuve Clicquot Business Woman Award, ko piešķir sievietēm, kuras guvušas panākumus biznesā. Lai iegūtu šo balvu, pretendentēm jābūt īstām biznesa līderēm. Viņām jāparāda savs darba stils, kas izpaužas dažādu jauninājumu ieviešanā, spējā pārvarēt grūtības un šķēršļus, bet šo sieviešu vadītajiem uzņēmumiem jāuzrāda ilgstoši augšupejoši finanšu rādītāji. Turklāt vērā tiek ņemts arī kāds kritērijs, kas tiešā veidā nav saistīts ar biznesu. Veuve Clicquot balvas piešķiršanas komisija uzskata, ka 21. gadsimtā bizness vairs nav iedomājams bez sociālās ētikas un vides aizsardzības normu ievērošanas, tāpēc vērtēšanā iekļauta arī korporatīvā sociālā atbildība.
Šogad kā viena no pretendentēm uz šo balvu ir nosaukta Oksfordas Universitātes profesore Sāra Gilberte (Sarah Gilbert). Viņa vadīja darba grupu, kas strādāja pie Covid-19 vakcīnas Vaxzevria izstrādes; mums tā labāk zināma ar veco nosaukumu AstraZeneca.
Sieviete, kura mainīja dzērienu kultūru Latvijā
Arī Latvijā ir kāda leģendāra personība, kura diezgan ievērojami mainījusi situāciju vīna kultūrā. Tā ir bijusī restorāna Metropole vīnzine, Latvijas Vīnziņu asociācijas dibinātāja un pirmā vadītāja Valentīna Grandāne. Tikai no šodienas skatpunkta iespējams pa īstam novērtēt viņas paveikto.
Pirms 30 gadiem Latvijas alkohola patēriņa struktūrā dominēja alus un stiprie dzērieni. No vīniem populārākais bija Bulgārijā ražotais pussaldais Monastirskaja izba, ko arī tagad var nopirkt par trim eiro. Lai arī tolaik Latvijā jau bija jūtamas Eiropas vēsmas, daudziem likās, ka tam tā arī jābūt.
Tomēr bija cilvēki, kas pastiprināti interesējās par cita veida vīniem, un viņu vidū bija Valentīna Grandāne. Atklājās, ka tā ir ļoti interesanta joma, kurā sastopas cilvēki no visdažādākajiem ģeogrāfiskajiem reģioniem, kas pārstāv visdažādākās ēšanas kultūras. Tomēr galvenais, ka ar savām zināšanām Valentīna Grandāne dāsni dalījās ar citiem. Tika noorganizēti pirmie vīna kursi, specializētas vakariņas vīna un ēdiena saderības novērtēšanai. Gadu gaitā vīna interesentu pulciņš auga ģeometriskā progresijā, un ir tikai loģiski, ka tika izveidota Latvijas Vīnziņu asociācija.
Pēdējos desmit gados cilvēku zināšanas par vīniem kļuvušas dziļākas. Valentīna Grandāne no oficiālām lietām ir nedaudz pagājusi malā, dodot ceļu jaunajai paaudzei, taču droši var teikt, ka visi patlaban labākie Latvijas vīna speciālisti tiešā vai netiešā veidā par augsta līmeņa profesionāļiem ir kļuvuši viņas iespaidā. Tas sakāms arī par Eiropas vīnziņu čempionu un vienu no zinošākajiem dzērienu ekspertiem pasaulē Raimondu Tomsonu. Ne velti pēc iegūto apbalvojumu skaita Latvijas vīnziņi ir labākie Baltijas valstīs. Tomēr vislielāko prieku man dara tas, ka jau daudzus gadus Latvijā vīns tiek pārdots lielākā daudzumā nekā degvīns. Manā skatījumā tas Valentīnas Grandānes faktors.