Vienādi pēc skata

• Foto: Shutterstock

Vārds “tiražēts” daudziem saistās ar kaut ko atdarinātu, atkārtotu, bet vārdu savienojums “tiražētā māksla” vispār šķiet oksimorons. Bieži vien esmu dzirdējis viedokli, ka īsts mākslas darbs var būt tikai vienā eksemplārā. Pieļauju, tas ir psihiskās traumas rezultāts kopš padomju laikiem, kad gandrīz visās “hruščovkās” viesistabās pie sienām karājās vienādas gleznas “Aļonuška” un “Vitjaz”. Tomēr mākslas tirgū tiražētā māksla vai “multiple art” – tas nav sinonīms lētajām fabrikas reprodukcijām. Būtiskā atšķirība ir tajā, ka radīt viena mākslas darba vairākus eksemplārus ir bijis mākslinieka sākotnējais nodoms, viņa lēmums. Tirāža tiek veidota vienlaikus, un visi eksemplāri ir vienlīdz vērtīgi. Turpretī reprodukcijas var nosaukt par slavas blakusefektu – tās ir tikai kādreiz radīta unikāla darba kopijas, nav patstāvīgi darbi, un oriģināldarbu autori par to eksistenci visbiežāk pat nenojauš.

Par tiražēto mākslu tiek uzskatīta gan sērijveida ražošana no vienas iespiedformas (fotogrāfijas, atsevišķi skulptūru veidi, keramika), gan arī drukātā grafika: ksilogrāfija, litogrāfija, gravīra un tamlīdzīgi. Izsoļu katalogos šādi darbi tiek ierindoti kategorijā “Prints&Multiples Art”. Plašai publikai tiražētā māksla vēl aizvien ir pieejamākā iespēja iekļūt mākslas tirgū, sākt veidot savu kolekciju, iepazīt izcilu mākslinieku daiļradi. Bieži vien tiražētās lapas vai priekšmeta pirkums ir vienīgā iespēja iegādāties kāda autora darbu. Īpaši tas attiecas uz ielu mākslinieku darbiem, tādiem kā Benksijs, vai performances un hepeninga virziena pārstāvjiem, piemēram, Marina Abramoviča.

 Tiražēto grafiku cilvēce pazīst kopš renesanses laikiem, bet par pilnvērtīgu mākslas virzienu tas kļuva apmēram Dīrera darbības laikā, kurš radīja patstāvīgas tiražētas kompozīcijas, ne savu darbu reprodukcijas. Nākamais nozīmīgais posms šī virziena popularitātē attiecināms uz 20. gadsimtu, kad mainījās attieksme pret tiražētajiem darbiem. Par to jāpateicas Vorholam un viņa mākslas studijai “Fabrika”, kur uzreiz tika drukāti vairāki darba veidi atšķirīgās krāsu gammās, līdz ar to nevarēja runāt par kādu oriģinālu. Katrai lapai bija sava noteikta vērtība – tā neskaitāmās “zupas bundžas” un “merilinas” kļuva par mākslas tirgus ikonām. Tiražētā grafika pakāpeniski kļuva par patstāvīgu mākslas tirgus segmentu ar saviem hitiem un daudzmiljonu darījumiem. Vēl pirms dažiem gadiem tiražētas lapas pārdošana par summu, kas rakstāma ar sešiem cipariem, bija sensācija, bet šodien tiražēto Vorhola vai Pikaso darbu cenas nevienu nepārsteidz.

Tiražētās mākslas tirgu var iedalīt segmentos: augsts (darbi, kuru vērtība pārsniedz miljonu dolāru), vidējs (cena rakstāma ar pieciem vai sešiem cipariem) un pieejams (darbi, kurus var nopirkt par 10 000–15 000 dolāru). Visdārgāk tiek pārdoti oriģināli maztirāžas darbi, vislētāk var iegādāties vēlāk radītus un masveidā tiražētus darbus. Piemēram, par pagājušā gada rekordisti kļuva viena no trim Džefa Kūnsa metru augstajām skulptūrām “Trusis” (91 miljons dolāru), bet viņa mazizmēra darbu dublikātu, kuru tirāža mērāma vairākos tūkstošos, vērtība var būt līdz 10 000 dolāru. Protams, es runāju par darbiem, kuru ražošanu ir autorizējis pats mākslinieks.

^{Foto: Scanpix}

Tiražētās grafikas īpatnības – ja darbi ir portfolio (vienas sērijas lapu komplekts), peļņa no pilna sākotnējā komplekta pārdošanas būs lielāka nekā kopējā summa, ko izdosies iegūt, pārdodot dažādu komplektu atsevišķas lapas. Labs piemērs ir Vorhola daiļrade. Viņa portfolio no desmit lapām ar nosaukumu “Marilyn Monroe (Marilyn)”, kas radīts 1967. gadā, ir tiražēts 250 eksemplāru un ir viens no visvairāk pārdotajiem darbiem. Turklāt, ja vienas pārdotās lapas vērtība svārstās no 30 000 līdz 50 000 dolāru, tad pilns komplekts gadu no gada ir viens no dārgākajiem mākslinieka tiražētajiem darbiem. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā portfolio izsolēs tika pārdots 30 reizes visās pasaules malās, un visaugstākā cena – 3,85 miljoni dolāru – tika sasniegta 2019. gada pavasarī. Izskaidrojums ir vienkāršs – kolekcionāri nesteidzas šķirties no retajiem pilno lapu komplektiem, un tādējādi tie kļūst par labiem investīciju objektiem. Teiksim, 137. portfolio eksemplārs, kuru 2014. gadā pārdeva par 1,8 miljoniem dolāru, mazāk nekā pēc gada tika pārdots jau par 1,895 miljoniem.

^{Foto: Shutterstock}

Darba vērtību un likviditāti nosaka vairāki faktori. Tas ir paraksts (mākslinieka parakstīts vai gravējums), numurs un tirāža, izgatavošanas gads, papildu atzīmes un zīmogi. Drukātās grafikas vērtība atkarīga arī no papīra kvalitātes (piemēram, Šagāla darbi tika izdoti dažādās tirāžās un uz atšķirīga papīra). Visaugstāk tiek vērtēti darbi, kurus autors ir pašrocīgi parakstījis. Līdzvērtīgs parakstam ir arī atbilstības sertifikāts, ko izsniedz autors vai fonds, kuram ir tiesības autorizēt mākslinieka darbus. Darbi bez paraksta maksā lētāk, un augstāks ir arī risks, ka tās var būt reprodukcijas. Nozīmīgs ir arī darba numurs tirāžā – parasti to var atrast uz lapas malas vai pavadošajos dokumentos.

Starp citu, ar numerāciju saistās izplatīts mīts – jo mazāks lapas numurs tirāžā, jo tā dārgāk maksā. Pirmkārt, mākslinieks ne vienmēr numurē lapas izdošanas kārtībā. Visbiežāk tās tiek parakstītas tad, kad jau izdota visa sērija, un lapas tiek parakstītas pēc nejaušības principa. Otrkārt, pateicoties modernajām iespiešanas iekārtām, pirmā un pēdējā tirāžas lapas neatšķiras kvalitātes un izšķirtspējas ziņā (ja izgatavojot tiek izmantots viens novilkums). Un, treškārt, ja runa ir par mūsdienu mākslu, tieši pēdējais eksemplārs var būt vērtīgākais. Visbiežāk galerijas pārdod tiražētos darbus pa vienam un numurē tos tādā kārtībā, kā tie parādās pārdošanā, un numurs 100/100 liecina par to, ka pircējiem ir pēdējā iespēja iegādāties konkrētās sērijas darbu. Tāpēc tas kļūst par iekārojamu un dārgu pirkumu. Ja runa ir par darbiem, kas izdoti pagājušajā gadsimtā, tad svarīgi, kādi cipari ir izmantoti lapas numerācijai – romiešu vai arābu. Divdesmitā gadsimta tiražētās mākslas celmlauži – Šagāls, Pikaso, Dalī – bieži vien daļu tirāžas izdeva uz cita papīra (vai uz cita materiāla) un atšķirīgā noformējumā, un šai tirāžas daļai (izdotai pēc pasūtījuma, dāvanai vai  sarežģītākā versijā) numerācija bija ar romiešu cipariem.

Bez cipariem un paraksta nozīmīgi ir arī citi faktori. Tiražētajiem darbiem tas ir izdošanas gads (datums uz attēla var neatbilst drukāšanas datumam: pirmais norāda uz formas, dēļa, uz kura drukāta lapa, izgatavošanas laiku, bet izdošanas gads visbiežāk norādīts izdevniecības datos) un papīra marka (tiek noteikta pēc ūdenszīmēm). Sava loma ir arī simboliem, kas ir uz lapas kopā ar numuru un autora parakstu vai pat to vietā. Bez šaubām, svarīgs ir arī darba stāvoklis, un īpaši tas attiecas uz vecmeistaru darbiem.

Skulptūrām un keramikai nozīmīgs ir izgatavotāja zīmogs, kas parāda, kur darbs izgatavots. Atsevišķas populāras sērijas autori vai tiesību turētāji izdeva atkārtoti, un dažkārt tirgū tām bija atšķirīga vērtība. Vēl kāda keramikas īpatnība – ja no bojātas lapas daudzus netīrumus var notīrīt tā, ka nepaliek nekādas pēdas, tad ar plaisām, nobrāzumiem un atlūzumiem tas nav iespējams. “Sotheby's” izsolēs, kas notika pērn jūnijā un novembrī, divi absolūti vienādi Pikaso tiražēti šķīvji “Picador” (A.R.160) tika pārdoti viens par 4000, otrs par 16 250 dolāru, tātad viens maksāja čeras reizes dārgāk. Materiāls, gads, paraksts un zīmogs bija pilnīgi vienādi, atšķīrās tikai šķīvju stāvoklis. Vispār Pikaso tiražētajai keramikai tirgū ir ļoti plašs cenu diapazons. Mazās tirāžās izdoto (mazāk nekā desmit eksemplāru) apjomīgo keramikas pūču un sieviešu figūru cena reti kad ir mērāma mazāk kā simtos tūkstošu un miljonos dolāru, bet plakano keramiku – bļodas un šķīvjus, ko izdeva t.s. “Edition Picasso” fabrikā “Maduro” un kuru tirāža ir 500 un vairāk eksemplāru – var iegādāties par dažiem tūkstošiem.

Neraugoties uz atsevišķiem miljonus vērtiem darījumiem, kopumā tiražētā māksla pagaidām zaudē oriģinālajai (es domāju, tai, kas eksistē vienā eksemplārā) glezniecībai un grafikai. Tomēr speciālisti tiražētās mākslas tirgus segmentu vērtē kā vienu no straujāk augošajiem, kā “vidusmēru”, uz kura pleciem turas industrijas giganti. Mūsdienu mākslas segments savu popularitāti iemantoja, daudzējādā ziņā pateicoties tieši tiražējamo tehniku attīstībai. Pagājušajā gadā apmēram puse mūsdienu mākslas darbu pārdoto lotu maksāja ne vairāk kā 1000 dolāru, bet cena 100 000 dolāru un vairāk cena bija tikai 3 % darbu. Lielākā daļa nopirkto darbu bija tā pati pieejamā māksla: apdrukas, fotogrāfijas, daļēji arī skulptūras. Spriediet paši – 2019. gadā tikai lielākais izsoļu namu trijnieks vien (“Christie's”, “Sotheby's” un “Phillips”) “Prints&Multiple Art” un “Contemporary Editions” tirgos nopelnīja 108 miljonus dolāru. Un tas neņemot vērā peļņu, kas gūta mazo galeriju un izsoļu tirgos.

Pircēju interese ir tik liela, ka “Sotheby's” jau vairākus gadus organizē speciālus dienas un vakara tirgus tiražētajiem mākslas darbiem, analogus impresionistu un mūsdienu mākslas izsolēm. Un tieši tiražētie darbi veido ļoti lielu daļu tiešsaistes tirgu katalogos. Lielākajos tirgos, piemēram, “Invaluable”, tādu darbu (apdrukas, posteri, fotogrāfijas, daļēji arī skulptūras un keramika) ir vairāk nekā puse no desmitiem tūkstošu izstādīto priekšmetu. Jauni cenu rekordi attiecībā uz pārdotajiem tiražētajiem mākslas darbiem liecina par to, ka savus griestus šis tirgus vēl nav sasniedzis. Un, spriežot pēc tirgus piesātinājuma un dziļuma, tā attīstība tik drīz neapstāsies.