“Pusgadu pie manis, pusgadu pie viņa”
Intervijā Forbes Life Pjotrs Avens pastāstīja, kāda, viņaprāt, ir viņa krievu mākslas kolekcijas vērtība un kāpēc viņa mājās vēl aizvien atrodas mākslas darbu viltojumi.
Par savu gleznu kolekciju Pjotrs Avens paziņoja 2008. gadā, kad izlaida katalogu. Pēc tam zvaigžņu stundu piedzīvoja arī citas viņa kolekcijas: Viskrievijas dekoratīvi lietišķās un tautas mākslas muzejā tika izstādītas padomju porcelāna un agitlakas (padomju propaganda miniatūrās, laka) kolekcijas, bet 2019. gadā muzejā notika Abramcevas mākslas pulciņa keramikas kolekcijas kataloga prezentācija. Pjotrs Avens Forbes Life pastāstīja par mecenāta lomas un kolekcionēšanas aizkulisēm, kā arī grūtībām, sadarbojoties ar muzejiem.
Pirms pieciem gadiem Forbes izveidoja bagātāko kolekciju reitingu. Jūsējā tika novērtēta par 500 miljoniem dolāru. Kāda, jūsuprāt, ir tās vērtība tagad?
Pēdējo gadu laikā kolekcijā nav notikušas fundamentālas izmaiņas, kaut arī pie manis ir nonākušas jaunas Luīzes Buržuā, Henrija Mūra, Tomasa Šuttes skulptūras.
Rietumu preses izdevumos parādījies skaitlis – divi miljardi dolāru.
Divi miljardi – tas nu patiešām ir pārspīlēti. Turklāt krievu māksla noteikti nav kļuvusi dārgāka, un neko ievērības cienīgu no krievu mākslas pēdējo piecu gadu laikā neesmu iegādājies.
Lai krievu mākslas cena pieaugtu, to nepieciešams pārdot Rietumos, rīkot nestandarta izstādes, lai tā tiktu pamanīta. Kad 2015. gadā mēs ar Ronaldu Lauderu Ņujorkā veidojām izstādi no mūsu kolekcijām Krievu modernisms: vācu un krievu kultūras krustojums. 1907–1917, Neue Galerie direktors un citi eksperti pretojās šai idejai, jo domāja, ka publika izstādi neapmeklēs. Tomēr tā izraisīja īstu sprādzienu. Četrus mēnešus skatītāji stāvēja rindā.
Krievijas ekspresionisti noteikti nav vājāki par vāciešiem, bet tirgū viņu darbi vēl aizvien maksā mazāk. Es plānoju tuvākajos gados sarīkot vairākas izstādes un tad izlemšu, ko darīt ar kolekciju. Varbūt atvēršu krievu mākslas galeriju pēc Neue Galerie principa.
Reiz teicāt, ka jums nav rezervju, visas gleznas, visas kolekcijas ir izstādītas. Kā tas ir organizēts? Latvijā – latviešu māksla, Maskavā – krievu?
Dažādi. Tas saistīts ar manu vēlmi izrādīt kolekcijas. Manas mājas ir atvērtas. Gleznas ir izstādītas Maskavā un Londonā, viss porcelāns un lakas miniatūras – Londonā. Piemaskavā kādā 1935. gadā celtā ēkā (būtībā tā ir liela zemnieku māja) labi izskatās Vrubela majolika, bet latviešu māksla – Latvijā.
Dažādām kolekcijām nepieciešamas atšķirīgas zināšanas, dažādi kolekcionēšanas temperamenti. Kā atšķiras, piemēram, gleznu un Vrubela majolikas kolekcionēšana?
Atrast Vrubela keramiku ir grūti. Šādu lietu ir ļoti maz, burtiski katra vienā eksemplārā. Meklējām Sotheby’s, Christie’s izsolēs. Tomēr lielākā daļa priekšmetu saglabājusies Maskavas inteliģences ģimenēs ar senām saknēm.
Kad sāku šos darbus pirkt, mans vārds kļuva pazīstams tirgū un man sāka tos nest. Lielāko daļu esmu iegādājies no satriecoša dīlera ar mākslas zinātnieka izglītību Mihaila Fadejeva. Viss klusi un mierīgi – atšķirībā no gleznām, kur nācās iesaistīties dažādos detektīvstāstu cienīgos sižetos ar pakaļdzīšanos, draudiem, mantiniekiem.
Kāda drāma sagaida krievu gleznu kolekcionāru?
Vairākas reizes esmu iegādājies viltotus darbus. Divi no tiem tagad ir pie sienas manās mājās. Vienu gleznu man pārdeva pazīstami mākslas zinātnieki. Viņi zināja, ko dara, par to esmu pārliecināts. Visas šīs atmaskošanas – tas ir īpaši nepatīkami, prasa daudz nervu.
Kā tas notiek? Iegādājies mākslas darbu, skaties uz to un saproti – kaut kas nav kārtībā. Atnāk speciālisti no valsts muzejiem, saka – papētīsim dziļāk. Un secina, ka darbs nav oriģināls. Lūk. Un tad jūs ar savām pretenzijām vēršaties pie pārdevēja. Vienu tādu darbu es atdevu atpakaļ, atguvu naudu, bet divi tā arī palika pie manis. Patiesībā manas attiecības ar šiem cilvēkiem nav beigušās, kaut arī pagājuši jau 20 gadi.
Kā tas ir – atklāt, ka tevi piemānījuši?
Visvairāk viltojumu ir porcelānam. Tur ir visgrūtāk noteikt, vai darbs ir īsts. Ar porcelānu kādā brīdī es sāku rīkoties vienkārši – ņēmu priekšmetus un, ja uzzināju, ka tie ir viltoti, neatdevu ne tos, ne naudu. Es veicu ekspertīzes un divas trīs reizes paturēju sev viltotos šķīvjus. Kad man zvanīja, atbildēju, ka neatdošu, bet nesīšu uz policiju. Vienreiz tā arī izdarīju. Kopš tā laika man vairs nenes viltotujumus. Porcelānu iegādājos tikai tad, ja trīs vadošie eksperti – Tatjana Kumzerova, Natālija Petrova un Elvīra Samecka – apliecināja, ka izstrādājums ir īsts, un vienalga dažas reizes man pārdeva viltojumus.
Šādu problēmu nebija tikai ar keramiku. Viltot Vrubela majoliku gandrīz nav iespējams, tāpēc ar identificēšanu problēmu nav. Vrubels ir ģēnijs, kaut arī neokrieviskais stils, Aksakova idejas, kuram pirms Mamontoviem piederēja Abramceva, mani ideoloģiski nesaista. Abramcevas mākslinieciskie meklējumi – tā ir ļoti slāviska māksla, bet es patiesībā esmu rietumniecisks cilvēks. Tomēr Vrubela ideju oriģinalitāte ir absolūti fantastiska! Viņa Dēmons, piemēram, gleznots tad, kad par kubismu neviens vēl pat nedomāja.
Jūsu Abramcevas keramikas kataloga prezentācija notika Viskrievijas Dekoratīvi lietišķās un tautas mākslas muzejā. Nākamais solis – izstāde?
Tagad mēs organizējam lielu padomju porcelāna un agitlakas izstādi, kas notiks 2020. gadā Londonā. Pēc tam būs Abramcevas keramikas izstāde. Savas kolekcijas katalogu esmu izdevis divās valodās – ar domu virzīt keramiku ārzemēs.
Domāju, ka šīs izstādes Rietumos izraisīs šoku. Gan padomju porcelāns, gan lakas miniatūras, gan arī Vrubela majolika – tās ir pārsteidzošas, gandrīz nevienam nezināmas lietas. Tāpat kā krievu glezniecība, starp citu. Ja kāds saka moderns, visi domā par franču modernismu; saka jūgendstils, un nāk prātā vācieši vai austrieši. Krievija paliek maliņā, kaut arī tur bija sava nacionālā modernisma skola ar ģeniālu mākslinieku priekšgalā.
Izstādē Karaliskajā Mākslas akadēmijā Londonā 2017. gadā tika izrādīti mani kolekcijas darbi. Petrovs-Vodkins no manas kolekcijas un Krievijas muzeja krājumiem. Petrovs-Vodkins ir izcils mākslinieks, bet Rietumos viņu nepazīst. Un, protams, Vrubels. Man ir gandrīz pilnīga Vrubela majolikas skulptūru kolekcija. Jau vairākus gadus man neko nav piedāvājuši iegādāties.
Pēc kāda principa veidojat savas kolekcijas?
Vispirms es izdomāju, ko krāt un kā, pēc tam sāku kolekcionēt. Svarīgi ir izveidot sistemātiski interesantu kolekciju, ar stāstu. Pirkt dārgu Rietumu mākslu man šķiet visai dīvaini. Nu labi, mūsdienu mākslu vēl var. Varbūt izdosies savākt kaut ko jaunu.
Ļoti priecājos par to, ka Mihelsons Krievijā veido pirmo mūsdienu Rietumu mākslas muzeju, sistemātisku muzeja kolekciju. Bet atšķirībā no Leonīda Mihelsona daudzi vienkārši pērk dārgus Rietumu mākslas priekšmetus, no Monē līdz Leonardo da Vinči. Tas man šķiet bezjēdzīgi. Ja veido kolekciju, tad ir nepieciešams savs stāsts, savs viedoklis, kas atšķiras no pārējiem. Tā pie mums diemžēl pietrūkst.
Kurā brīdī jūs sapratāt, ko tieši un kādā veidā kolekcionēsiet?
Glezniecībā orientējos jau no 13 gadu vecuma. Kopš skolas gadiem es vēlējos kolekcionēt mākslinieku grupas Kārava kalps darbus Lūdzu tēvu pirkt gleznas, bet viņš negribēja. Tiklīdz man pašam uzradās nauda, es sāku krāt krievu pirmsrevolūcijas laika gleznas. Tagad tas šķiet acīmredzami, bet deviņdesmito gadu sākumā Gončarova glabājās rezervē, Larinovu neviens īpaši nerādīja. Protams, tādus profesionāļus kā Gļebs Pospelovs vai Dmitrijs Sarabjanovs visi zināja. Un es sāku veidot tādu kolekciju, kādu tolaik nekur nevarēja apskatīt. Es izrakstīju galvenos vārdus un uzvārdus un sāku sistemātiski rīkoties.
Forbes vērtīgāko kolekciju sarakstā, piemēram, ir divdesmit krājumu. Kolekciju gandrīz nav, pārsvarā – nesistemātiski dārgu priekšmetu krājumi.
Ir, protams, Aleksandra Dobrovinska porcelāna, lakas miniatūru kolekcija, diezgan skaidrs ir Slavas Kantora kolekcijas vēstījums.
Starp citu, jūs uz pusēm ar Kantoru reiz iegādājāties Falka darbu. Kā jūs to dalāt?
Pusgadu pie manis, pusgadu pie viņa. Tā arī dalām. Pagaidām neesam izlēmuši, kurš to izpirks. Mēs zinām, ka tirgū ir vēl pāris Falka darbu. Ja nopirksim vienu no tiem, tādas pašas klases, tad attiecīgi sadalīsim – viena glezna būs pie viena no mums, otra – pie otra. Pagaidām gan neesam ieguvuši šos mākslas darbus.
Kad iegūsiet, lemsiet, kurš darbs pie kura atradīsies?
Izspēlēsim, metīsim monētu. Mums līgumā tā arī rakstīts – pēc izlozes principa. Līgums noslēgts atbilstoši Anglijas tiesībām, kas paredz monētas mešanu.