Kamčatkas medības
Dažkārt es no biznesmeņa kļūstu par mednieku. Precīzāk būtu teikt – par ceļotāju. Manī nav mednieka kaislības, Latvijā neesmu šāvis jau kādus trīs gadus. Taču aizbraukt medībās kaut kur tālu – tas jau ir piedzīvojums. (Raksts publicēts žurnāla Forbes 2011.gada jūlija numura. Notikumi norisinās 2011.gada maijā -red.).
Visbiežāk (četras reizes) esmu bijis Kamčatkā - tā ir Krievijas un arī kontinenta tālākā mala. Ārkārtīgi pievilcīga vieta – milzīga, cilvēku neapdzīvota teritorija, vulkānu zeme (ap 700), turklāt lielākā daļa šo vulkānu, gana jaunu un dzīvu, izveidojušies pēdējos 50 000 gados. Atbraukt uz Kamčatku un neieraudzīt elpojošu vulkānu – tad ir īpaši jāpapūlas… Kļučevska vulkāns ir lielākais darbojošais vulkāns Eirāzijā – dūmo nepārtraukti, aptuveni reizi 25 gados notiek spēcīgi izvirdumi (parastie – katru gadu).
Mednieku vidū kamčatka ir slavena ar saviem interesantajiem trofeju dzīvniekiem – nekur citur neatrast tik lielus aļņus kā tur. Vislielākā Eiropas aļņu pasuga ir austrumsibīrijas alnis (Alces alces pfizenmayeri), un visvarenākie dzīvnieki mīt tieši Kamčatkā!
Mana pirmā brauciena mērķis 2008. gada oktobrī bija iegūt šādu trofeju. Joprojām ir labā atmiņā, kas tolaik notika pasaules ekonomikā – pieņēmās spēkā ekonomiskās krīzes vilnis, valdīja panika, nevarēja saprast, ko iesākt. Veselais saprāts ieteica nekur nebraukt, sēdēt un gaidīt. Bet – ko lai gaida? Es riskēju un tomēr aizbraucu uz pasaules malu, tālu prom no panikas – uz Kamčatku.
Lidmašīnas reiss ir caur Maskavu (citādi tur nav iespējams nokļūt; starp citu, Kamčatkas pussalā nav pat dzelzceļa satiksmes) uz Petropavlovsku-Kamčatsku. No Maskavas ik dienu ir divi reisi turp un divi atpakaļ, lidmašīnas ir pilnībā noslogotas. No rīta izlidojam no Rīgas un pēc 15 stundām jau esam citas diennakts rītā (kaut kur pazudušas vairākas stundas!) Jeļizovas lidostā. kamčatkā ir tikai trīs pilsētas, kas atbilst šim apzīmējumam: Petropavlovska-Kamčatska(195000 iedzīvotāju), Jeļizova (40 000) un Viļučinska (25 000).
Mūs sagaidīja vietējie: šī ceļojuma organizētājas firmas direktors – vīrs augumā virs diviem metriem – un medību saimniecības pārstāvis – algots mednieks pamatīgā kunga prātā. Paskaidroja, ka ceļš uz Jeļizovu tāls, tad nu bijis laiks iedzert. Labi, ka šoferis bija skaidrā – priekšā 600 kilometru neasfaltēta ceļa. Pirmajam ceļojumam tas bija vareni – pietika laika apbrīnot dabu un izvaicāt vietējos par viņu dzīvi.
Brauciena mērķis Esso ciemats tika sasniegts pēc desmit stundām. Iekārtojāmies viesnīcā – tā bija kārtīga lauku māja. šķietami pieticīga, taču tur bija baseins zem klajas debess ar karstu ūdeni. Lūk, īsta eksotika – baseins ar pazemes vulkānisko ūdeņu padevi!
Vakara pastaigas laikā brīnījos, cik daudz te iebraucēju no Āzijas. «Tie droši vien ir viesstrādnieki,» nodomāju. «Ir nu gan tālu braukuši!» tikai no rīta aptvēru, ka tie taču ir vietējie iedzīvotāji – eveni! Kamčatku apdzīvo korjaki, itelmeņi, eveni, aleuti, čukči – šīs vietas pamatiedzīvotāji.
Šajā braucienā veiksme bija mūsu sabiedrotā – es tiku pie milzīga aļņa. Trofejas kvalitāti apstiprina Latvijas Mednieku biedrības zelta medaļa. Taču svarīgākais ir tas, ka pārliecinājos – tieši šādi ir jāpārdzīvo ekonomiskās krīzes sākums. Jāatslēdzas no civilizācijas un jāattīra domas. Desmit dienas bijām bez sakariem ar ārpasauli, un negatīvās ziņas nespēja mūs sasniegt. Savukārt trofejas aļņa galva ar milzīgu ragu lāpstu (vēriens 1,86 metri) pārsteidz ikvienu, kas to redzējis.
Vēl interesants medību veids Kamčatkā ir nobrauciens pa upi. Jā, Kamčatkas upēs ir milzums zivju, jo sevišķi vasaras beigās un rudens sākumā. Šajā laikā uz nārstu upēs nāk lašveidīgās zivis, un to nosaukumi vien ir ko vērti: čaviča, keta, kižučs, ņerka, kuprlasis. Vēl ir arī mikiža (varavīksnes forele), harisuss, goļecs. Šajā laikā krasti ir kā nosēti ar iznārstojušu zivju atliekām – tās ir beigušas savu dabisko dzīves ciklu. Taču tā ir lieliska barība lielākajam šo vietu plēsējam – Kamčatkas brūnajam lācim (Ursus arctos beringianus), vislielākajam ķepainim kontinentā. Augumā tas sasniedz no 1,80 (jaunuļi) līdz trim metriem, mērot no dzīvnieka degungala līdz astes galam. Pieauguša dzīvnieka svars var sasniegt 400 kilogramu. Manā portfelī ir divi lāči 1,85 m augumā, viens 2,20 m, un pēdējais nomedītais bija 2,5 m garš. Esmu redzējis bērzu, kura mizu savai naktsguļai plēsis lācis; tā noplēsta divu cilvēku augumu augstumā (ap 3,6 m). Un man nebūt nešķiet, ka pekainis būtu palēcies…
Laši ir lāču galvenais barības avots; tie palīdz ķepaiņiem izturēt garo ziemu midzenī. Turklāt lāči regulāri lieto vitamīnus – Kamčatkas taiga un tundra ir bagātas ar ogām, visur aug sausserži, zilenes, vistenes, avenes, ziemeļu kaulenes, lācenes. Lācim ir apmēram šāda dienas kārtība – agri no rīta viņš upē brokastīm saķer zivis, tad dodas tundrā (visnotaļ nepatīkams apvidus, pilns ar ciņiem, krūmājiem, vietām purvains, krustām šķērsām izvagots ar sopkām un gravām – pārvietoties ir neiedomājami grūti). Tur lācis snauž krūmos un ganās ogulājos. Pēcpusdienā tas ciedru krūmāju audzē mielojas ar čiekuriem. Mednieki klāt netiek – biezoknī lāci nekad neieraudzīsi, un arī tikt cauri krūmiem ir nereāli. Tikai vēlu vakarā lācis atkal iznāk pie upes makšķerēt.
Tāpēc mēs lāci medījām, laižoties lejup pa upi. 2009. gada augusta beigās ar helikop- teru MI-8 no Jeļizovas izlidojām uz pašu Kamčatkas centru, Vidus grēdas centrālās daļas atzaru – uz Ozernajas upi. Tā ir aptuveni 160 km gara, augštecē ļoti sekla – dažkārt vilkām laivas aiz sevis. Upe ir līkumaina, ar daudzām attekām un lāču saliņām. tuvāk grīvai tā kļūst platā-ka, un arī dziļums tur ir ievērojams. Ozernaja ietek klusajā okeānā (Beringa jūrā). Šajās vietās atrodas slavenais Kuras poligons, uz kurieni Krievijas militāristi regulāri palaiž raķetes no kādas vietas ziemeļos. Kāds draugs reiz vaicāja par nosaukuma Kura izcelsmi. Manuprāt, vadoties no militāras loģikas, poligona nosaukums nekādā gadījumā nedrīkst norādīt uz objekta atrašanās vietu, tāpēc to nosaukuši par godu gruzīnu upei. Mēs tajā apkārtnē manījām kaut kādus aizdomīgus dzelžus – raķešu atliekas.
Te plešas mežonīga tundra – tūkstošiem kilometru. Ne ceļu, ne cilvēku. Mežonīga zeme, un tas sekmē dzīvnieku attīstību. Lācim tur vispār nav ienaidnieku, viņa rīcībā ir milzīgi barības krājumi. tāpat tur dzīvo lapsas, zaķi, āmrijas un dažnedažādi susliki. Sibīrijas vilku gan šeit nav – tiem tīk briežu klejojumu vietas. Šoreiz mums paveicās – komanda, kas mūs uzņēma, bija ļoti nopietna, mednieku žūpošanas problēma principā nepastāvēja. Šajā biezoknī citādi nevar – var aiziet bojā. Pa upi braucām pa diviem gumijas motorlaivās, taču lielāko nobrauciena daļu izmantojām airus. Medību veids vienkāršs – agri no rīta, ap pulksten sešiem, peldi gar krastu un ceri, ka satiksi lāci – makšķernieku, vēlams, tādu brangāku. Tad var šaut, neizkāpjot no laivas, vai pielavīties lācim pa krastu līdz šāviena attālumam. It kā vienkārši, taču veicas reti, tāpēc jau tā ir veiksme. Ja ilgi gaidītā tikšanās nenotiek, izeja ir viena – piestāt krastā un nodoties patiešām smagam darbam: medībām tundrā. Medniekam nākas ilgi jo ilgi stāvēt uz kāda pauguriņa un dibarīt tundru (tur ir ļoti interesants vietējais mednieku slengs; minēšu arī dažus piemērus un skaidrojumus). Dažkārt nākas stundām ilgi raudzīties pēc dzīvnieka, taču gadās, turklāt visai bieži, ka pusstundas laikā pamanām 3–6 ķepaiņus. Atliek uz aci noteikt dzīvnieka izmērus, lai saprastu, vai ir vērts tērēt spēkus un laiku. Gājiens tundrā ir tiešām smags uzdevums, un jāpieveic ne viens vien kilometrs. Dzīvniekam jāpielavās nemanāmi – sajutis kaut niecīgāko skaņu vai smar- žu, lācis tevi negaidīs. Šaut ieteicams vismaz no 100 metru attāluma. Pieiet lācim tuvāk ir sarežģīti – sajutīs.
Es šauju bez optikas – tā ir vienkāršāk izsekot lāča pārvietošanos. Savu pirmo lāci palaidu tieši optiskā tēmekļa dēļ – dzīvnieks parādījās pēkšņi un pavisam netālu, un, kamēr mēģināju viņu notvert spēcīgajā optikā, jau laidās prom. Viegli ievainoju tikai pakaļējā ķepā. Kaut arī lācim biju trāpījis, viņš to nekādi neizrādīja un aizšāvās prom kā raķete.
Lācis jāsit tā, lai uzreiz padarītu viņu nekustīgu. Ja ievainotais dzīvnieks nenokrīt, tundrā viņu atrast ir nereāli – nogulsies ciedrājā, un viss, nepaņemsi. Reiz mēs ar biedru četras stundas vaktējām kolosālu eksemplāru. Mēs lāci iztramdījām, un viņš, parādījis zobus un uzrūcis, apgūlās nelielajā ciedrājā. Nekādas viltības to nepiespieda iziet laukā, kamēr vien viņš saoda medniekus. Tieši šādi gudrie lāči arī dzīvo ilgi, sasniedzot milzīgus izmērus.
Tāpēc par labāko atzīstams šāviens lāpstiņā vai mugurkaulā. Ja lācis stāv ar purnu pret jums, jāsit skaustā, nekādā gadījumā pa galvu! pēc lāča galvaskausa izmēra tiek noteikts trofejas statuss. Vislielākais kamčatkā iegūtā lāča galvaskauss fiksēts 2002. gadā – tā garums bija 46 cm, platums 29 centimetri!
Protams, gadās arī kuriozas situācijas. Reiz vakarā, jau nākot atpakaļ no meklēšanas, uzskrējām lācim, kamēr tas pastaigājās pa krastu. Nebija īsti saprotams, cik dzīvnieks ir liels, bet, tā kā biju aizvadījis jau pāris tukšu dienu, nolēmu šaut. Attālums bija kādi 300 metri, bet mēs lācim bijām kā uz delnas un viņš jebkurā brīdī varēja aiziet. Un tad tikai sākās!
Es izšāvu desmit (!) patronas no pusautomātiskās karabīnes Tīģeris, pēc tam šāva algotais mednieks ar tādu pašu ieroci, un… nekā! Neviena trāpījuma, turklāt ķepainis mūs pilnīgi ignorēja. Tad es paķēru karabīni Saiga (līdzīga Kalašņikova automātam, taču bez automātiskās šaušanas režīma, un tai ir ļoti slikts blīvums) un atkal sāku šaut. Trāpīju! Lācis pat palēcās, paskatījās apkārt un beidzot nolēma paiet nostāk no kaujas lauka. Mednieks, izrāvis man no rokām saigu, skrēja tam pakaļ. Gaidu… klusums. Mednieks atnāk atpakaļ. «Nu, kā? Redzēji?» prasu. «Redzēju.» «Un?» «Paslēpās līdzās un skatās.» «Un kāpēc nenošāvi?» «Nav ar ko, patronas beigušās…» toreiz mēs divatā izšāvām 21 patronu, īstu kariņu sarīkojām! Kaut kāds zombiju lācis gadījās.
Augusta beigās – septembra sākumā laika apstākļi Kamčatkā ir ļoti mainīgi. Vienudien cepina saule, staigājam krekliņos, sauļojamies. Tad ciklons atdzen mākoņus un līst lietus – dienu, divas… Vienā no šādām dienām mēs ar draugu nolēmām nošķirties no pamatgrupas un laisties lejup pa straumi, lai no rīta izpētītu neapskatītas tundras platības. Paņēmām teltis un ēdienu un divu algotu mednieku pavadībā devāmies ar laivām uz priekšu. Pirms tumsas iestāšanās bija jāpieveic pēc iespējas lielāks attālums un jānakšņo krastā, bet no rīta jāķeras pie medībām.
Laiks bija izcili riebīgs – lietus, aukstums un stiprs vējš. pēc pāris stundu ceļojuma skatāmies un nespējam noticēt savām acīm – mums pretī peld objekts, kas līdzinās laivai, un šķiet, ka tajā ir cilvēki! Šajā apvidū?! izrādījās, tās ir Krievijas militārpersonas. kuras poligonā atrodas militārie novērošanas punkti, militāristi te apseko izšauto raķešu nokrišanas vietas. Pārējā laikā viņi gatavo zivis un ikrus priekšniecībai, ziemā medī sabuļus un vērīgi uzrauga, lai šajās vietās neuzrodas malumednieki. Tagad viņi plānoja pārbaudīt, vai mēs viņu teritorijā atrodamies likumīgi. Izrādījās, ka viņi ir mednieku draugi, un tika nolemts nesalt teltīs, bet gan pārnakšņot kazarmās. Tā mēs nonācām slepenā Krievijas militārajā daļā.
Vēl viens interesants veids, kā medīt lāčus, ir atbraukt maija sākumā, kad Vidus grēdas apvidū vēl ir 2–3 metrus dziļš sniegs ar stingru sērsnu. Visas upes ir zem ledus, visas dziļās spraugas pilnas ar sniegu. Tas ir ideāls laiks, lai brauktu ar sniega motocikliem. Lāči mostas no ziemas guļas un dodas barības meklējumos, sākas arī pārošanās laiks. Diennaktī lācis noiet pat 70–80 kilometru. Ja medniekam laimējas pamanīt svaigas pēdas, lācim faktiski nav izredžu tikt cauri sveikā. Jāseko pēdām un jāspiež gāze – tas arī viss. Tiesa, tie, kas kaut reizi to mēģinājuši, zina, ka brauciens ar sniega motociklu pa tundru līdzinās amerikāņu kalniņiem – te strauji jādodas augšup pa stāvām nogāzēm, pēc tam tikpat strauji jālaižas lejā. Mednieks sēž kamanās aiz sniega motocikla, un sniegs sitas sejā kā lieli krusas graudi. Domas ir tikai par to, ka ceļā nepazust…
Piemēram, es vienreiz apvēlos kājām gaisā un pakļuvu zem kamanām. toreiz mēs gan lāci nepaņēmām. pēdas bija va- karējās, lācis izrādījās nepareizs – gāja visu nakti un turpināja čāpot arī dienas laikā. Pat ja viņu panāktu, mums vienkārši pietrūktu degvielas, lai atgrieztos atpakaļ. pēc trīs stundu ilgas sekošanas nācās mainīt virzienu.
Citā reizē man uzsmaidīja veiksme – kādā meklēšanas dienā lācis pats iznāca laukā. tādas lietas nekad nevar iepriekš paredzēt, un galvenais ir laikus viņu pamanīt! Tālāk jau ir mednieka tehnika – milzīgā ātrumā nogriezām lācim iespēju atgriezties pie strauta, savirpuļojām viņu pa spirāli. Viņš var skriet, taču mēs esam ātrāki. Parasti lācis apstājas un metas no vienas puses uz otru, vecie sāk baidīt, dzīt prom mednieku, jaunie cenšas atkāpties atpakaļ, taču tas neizdodas.
Šis bija trofejas eksemplārs. Ādas izmērs 250 cm, galvaskauss 42 cm garš un 26 cm plats. Lāča vilna pēc ziemas guļas ir visbiezākā – tāda ir vislielākā vērtē. taču mani iepriecināja viņa žultspūšļa izmērs (lāča žults ir vērtīgas zāles) – teju bērna galvas lielumā! Acīmredzot šis pekainis bija pamodies burtiski iepriekšējā dienā un vēl nebija paguvis paēst, tāpēc visa guļas laikā uzkrātā žults palikusi neskarta. Šīs medības notika 2011. gada maija sākumā. Sešu mednieku guvums bija desmit lāču. Tas prasīja septiņas medību dienas un četras tukšās dienas, kad sēdējām bāzē. Laiks pēkšņi sabojājās, sākās sniegputenis, un helikopters nevarēja mūs uzņemt. Tikai piektajā dienā noķērām lodziņu ciklonā (apmēram divas stundas ilgu) un varējām evakuēties no tundras. Helikopterā iekāpām rekordīsā laikā – 30 minūtēs. Ādas, mantas, krājumi, divi sniega motocikli vienkārši uzlidoja uz borta! Tikko atrāvāmies no lipīgā, dziļā sniega, un helikoptera piloti burtiski uz vēdera paspēja mūs aizvest no mākoņa, kas jau atkal strauji tuvojās…
