Kaislības ap spāņu cava
Jau vairākus gadus Penedes vīna reģions netālu no Barselonas atgādina burbuļojošu katlu. Ap slavenāko Spānijas dzirkstošo vīnu cava virmo Šekspīra darbu cienīgas kaislības.
Lai gan dzirkstošo vīnu izgudroja franči, arī kataloniešiem tas nebija svešs. Šis reģions – pie pašas Francijas robežas esošie apgabali – jau kopš 17. gadsimta piegādāja šampanieša pudeļu korķus, un arī spāņi paši nelielos apjomos gatavoja kaut ko līdzīgu. Par spāņu vīna un arī cava (kava) uzplaukumu lielā mērā jāpateicas vīnogulāju stādu kaitēklim filokserai (Phylloxera), ko Francijā ievazāja no Amerikas. Savulaik tas iznīcināja gandrīz visus Francijas vīnogulājus. Spānijas vīndari izmantoja izdevību un īsā laikā fantastiskos tempos attīstīja savu vīna industriju. Un pasaule konstatēja, ka arī spāņu vīni, ieskaitot vietējo šampanieti, nav nemaz tik slikti.
Kad filokseras sērga sasniedza Spāniju, pasaulē jau bija atrasts veids, kā pret to cīnīties. Uz Amerikas vīnogulāja potcelma vajadzēja uzpotēt Eiropas vīnogulāju potzaru, un Katalonijas vīndariem atlika tikai maksimāli īsā laikā atjaunot savus vīnogulājus. Vīndari lielāku uzmanību sāka pievērst konkrētiem apstākļiem piemērotas vīnogu šķirnes izvēlei. Eksperimentējot viņi secināja, ka dzirkstošie vīni vislabāk padodas no vietējām Macabeo, Xarello, Parellada, Monastrell un Garnacha vīnogām. Spānijas apstākļos franču šampanieša vīnogas Chardonay un Pinot Noir nogatavojas par ātru, bet ar tā laika tehnoloģijām šajos vīnos vēl nebija iespējams saglabāt pietiekami lielu skābes līmeni, kas dzirkstošajam vīnam piešķir svaigumu.
Spanijas karaļa vizīte 1904. gadā, kuras laikā viņš apmeklēja vairākas reģiona vīna darītavas, deva milzīgu pozitīvu impulsu turpmākajai dzirkstošā vīna attīstībai, un 1911. gadā Spānijā pirmo reizi vietējā dzirkstošā vīna pārdošanas apjomi pārsniedza importēto. Apgriezienus uzņēma arī eksports. Atšķirībā no vāciešiem un itāļu prosecco ražotājiem, kas vīna otrreizējo rūgšanas procesu uzticēja tērauda tvertnēm, kavas ražotāji izvēlējās otrreizējo rūgšanu pudelēs – tāpat kā šampanietim. 1959. gadā oficiālajos dokumentos pirmo reizi tika minēts vārds cava, bet 1966. gadā oficiāli tika apstiprināts, ka par cava drīkst saukt tikai pēc klasiskās metodes ražotu dzirkstošo vīnu. Ilgu laiku šo dzērienu sauca arī par spāņu šampanieti, taču, līdzīgi kā Latvijai, arī Spānijai galu galā nācās piekāpties.
Īstā kavas revolūcijas sākās pēc Spānijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Ātri vien tas kļuva par visvairāk eksportēto (pēc apjoma) dzirkstošo dzērieno pasaulē, pārspējot franču šampanieti. Zināmā mērā par to jāpateicas ilggadējam Freixenet vadītājam Jozepam Ferreram, kurš septiņdesmitajos gados izveidoja pašlaik tik populāro Freixenet Cordon Negro un sāka iekarot ASV tirgu. Viņa plāns bija šāds – izveidojam pienācīgu produktu, ne labu, ne sliktu, bet par masām pieejamu cenu. Vairāk, lai priecātos par burbuļiem, bez īpašām garšas niansēm. Pievienojam mārketingu, iepakojam krāšņās melnās, matētās pudelēs (tajā laikā nozares hits) un padarām to modīgu! Tad tirgojam par sešiem eiro. Nauda mārketingam netika žēlota. Freixenet agresīvā reklāma bija visur, piesaistītas tika tolaik spožākās estrādes un kino zvaigznes Laiza Minelli, Plasido Domingo, Antonio Banderass, Šārona Stuna, Pīrss Brosnans un citas. Freixenet pudele pabija pat kosmosā! Šo agresīvo stilu piekopa arī cits kavas lielražotājs un mūžīgais konkurents Codorniu, tikai tas vairāk akcentēja ģimeniskas vērtības. Pārdošanas apjomi auga milzu tempos.
Tomēr katrai lietai ir sava cena. Lai gūtu panākumus, uzcenojums veikalu plauktos bija minimāls. Galvenais ir pārdošanas apjoms un ātrums. Lai paspētu visu saražot, nācās pievērt acis uz kvalitāti. Pat neliels pārdošanas apjoma kritums nesa jūtamus zaudējumus. Starp abiem lielajiem ražotājiem sākās savstarpējā dempingošana, un arī citiem vajadzēja turēties līdzi. Vēl lētāk un vēl vairāk... Nepārdosi tu, pārdos kaimiņš – un nopelnīs! Un tas viss salīdzinoši nelielā zemes pleķītī, kur visi cits citu jau paaudzēm pazīst, kopā spēlējušies smilšu kastē, kopā mācījušies skolā. Tagad visi ar visiem strīdējās, brīžiem pat brālis ar brāli vairs nerunāja. Nav brīnums, ka šādā saspringtā situācija kādam neizturēja nervi. Sākās apvainošana negodīgā konkurencē, kas noveda pie daudzus gadus ilgiem tiesu darbiem, un vienīgie ieguvēji no tā bija juristi.
Pirmie trauksmes zvani atskanēja pirms aptuveni desmit gadiem, kad arvien skaļāk tika runāts par to, ka kaut kas nav kārtībā, kava zaudē savas pozīcijas tirgū. Kā viena no problēmām tika minēta dzēriena reputācija. Patērētājiem tas asociējās ar lētu, vienkāršu padzērienu, taču pircējs tagad bija mainījies un gribēja kaut ko vairāk.
Lai saprastu problēmu, būtu vērts atgriezties 1986. gadā, kad oficiāli tika apstiprināti kavas ražošanas nosacījumi. Tajā brīdī dzirkstošos vīnus pēc klasiskās šampanieša tehnoloģijas ražoja ne tikai Katalonijas Penedes reģionā, bet arī citur Spānijā. Meklējot kompromisu, tika panākta vienošanās, ka dzērienu ar šādu nosaukumu var ražot vēl dažos reģionos, un daži no tiem atrodas pat Spānijas otrā galā. Negribu ļoti iedziļināties vīnogu audzēšanas niansēs, taču visi saprot, ka vīns no vienas un tās pašas vīnogu šķirnes, bet no dažādām vietām, būs atšķirīgs. Pavisam objektīvu iemeslu dēļ ne visur var izaudzēt labas kavai paredzētas vīnogas.
Te arī slēpjas viena no problēmām – kvalitāte. Savulaik ar to saskārās Itālijas prosecco ražotāji. Ilgu laiku jebkurš ražotājs, arī ārvalstīs, varēja uz etiķetes rakstīt prosecco, jo tā sauc vīnogu šķirni no kuras gatavo šo vīnu. Vēl tagad Austrālijā jūs varat nopirkt vietējo prosecco. Visu šo dzērienu kvalitāte bija, maigi sakot, dažāda. Tomēr Itālijas valdība spēra drosmīgu soli un panāca, ka kopš 2010. gada 1. janvāra šādi var saukties tikai dzēriens, kas tapis noteiktā reģionā Itālijas ziemeļos. Citiem ražotājiem Itālijā un arī pasaulē uz etiķetes jālieto cits šīs vīnogu šķirnes nosaukums – Glera. Iespējams, tas šim dzērienam palīdzēja iegūt pašreizējo slavu un gūt panākumus tirgū, kurā pēc pārdošanas apjoma tas krietni apsteidzis spāņu cava. Bet kādreiz viss bija otrādi – arī Latvijā.
Visus ar kavu saistītos noteikumus un attīstības virzienus nosaka un regulē pašu ražotāju izveidotā DO Cava padome, kurā liela ietekme ir tieši lielajiem ražotājiem. Tiem ir viens šā dzēriena nākotnes redzējums, savukārt citiem, mazākiem ražotājiem – cits. Nespējot samierināties ar notiekošo, viens no salīdzinoši nelieliem ražotājiem – Raventos i Blanc – pieņēma lēmumu izstāties no šā dzēriena ražotāju asociācijas un saviem dzērieniem vairs nelietot nosaukumu cava. Viņaprāt, daudziem vīniem, kas izmanto šo nosaukumu, trūkst kvalitātes, un viņš nevēlas lai ar tiem asociētu arī viņa ražotos dzērienus. Tā vietā viņš izveidoja Conca del Riu Anoia (Anoia upes ieleja) vīnu asociāciju, kurai aicināja pievienoties arī citus. Pēc viņu domām, īstās ir tikai šajā ielejā ar tās unikālo augsni un klimatu augušās vīnogas, turklāt vīnogu audzēšanai un ražošanai jānotiek, ievērojot visaugstākos standartus.
Nav jau tā, ka asociācija neko nesaprastu un nedarītu. Kvalitātes uzlabošanas nolūkos minimālais laiks, ko dzēriens pavada pudelē kopā ar raugiem, tika palielināts no sešiem līdz deviņiem mēnešiem. Līdztekus tradicionālajām kategorijām jeb Cava de Guarda, Reserva un Gran Reserva tika ieviesta jauna kategorija Cava de Paraje Calificado, ar ko turpmāk apzīmēs tikai pašus labākos dzērienus. Šīs superkategorijas dzēriena pudeles cena brīžiem pārsniedz pat 100 eiro. Tomēr tas viss pagaidām nedod taustāmu rezultātu.
Vīna reputāciju vislabāk raksturo cena. Barselonas lielveikalā kavu var nopirkt pat par trim eiro. Pirms diviem gadiem no nosaukuma cava atteicās vēl deviņi, kas izveidoja savu dzirkstošo vīnu asociāciju Corpinnat. Arī viņi uzskatīja, ka cava ražošanā pirmām kārtām jāfokusējas uz vīna dārzu atrašanās vietu. Visi šie vīndari kopā saražoja mazāk nekā 1 % no kopējā apjoma, taču, ja pievēršamies pašām dārgākajām un prestižākajām kategorijām, situācija jau ir citāda. Šie deviņi ražotāji nodrošināja aptuveni 30 % Gran Reserva un 50 % Cava de Paraje Calificado kategorijas dzēriena. Lai gan 87 % visa pārdotā kavas apjoma joprojām ietilpst pamata kategorijā, tomēr tas deva vielu pārdomām. Tiesa, daudzi citi ražotāji uz jauno apvienību skatās ar zināmu piesardzību – tai sevi vēl jāpierāda.
Cenu kari un savstarpējie ķīviņi novājināja ražotājus. Viņu parādi palielinājās. Daudzu mazo akcionāru, dažādas pakāpes brālēnu un māsīcu vidū pieauga neapmierinātība. Kāda jēga no uzņēmuma akcijām, kas nedod nekādu peļņu? It sevišķi, ja pagājis laiks un tagad tev ar šo uzņēmumu vairs nav nekāda sakara – ja nu vienīgi tas, ka tavs vecvecvectēvs to kādreiz ir izveidojis. Bet tas bija tik sen... Un tā 2018. gadā divu lielāko kavas ražotāju – Freixenet un Codorniu – kontrolpaketes nonāca ārvalstu uzņēmumu īpašumā. 50 % Freixenet tagad pieder vācu Henkell, bet par 68 % Codorniu īpašnieku kļuva ASV investīciju fonds Carlyle. Līdz ar to lielāko daļu kādreizējā Spānijas lepnuma – dzirkstošā vīna cava – ražošanu tagad faktiski kontrolē ārzemnieki.
Kaut kas ir jādara! Daudziem ražotājiem noliktavas ir pilnas ar gatavā vīna krājumiem. Lai to pārdotu, ir jāsamazina cena, kas automātiski nozīmē arī zemākas vīnogu cenas. Pēdējo divu gadu laikā cena, par kuru lielie ražotāji iepirka vīnogas, bija 0,30 EUR/kg, kas, pēc audzētāju teiktā, ir zemāka par pašizmaksu. Ja tā turpināsies, pastāv bažas par visas šīs nozares nākotni. Lai ražotāji par vīnogām spētu maksāt lielāku cenu, ir jāpārdod dārgāks dzēriens. To lieliski demonstrē Corpinnat un Raventos i Blanc piemērs, kas tirgo dārgākus dzērienus un arī par vīnogām maksā divas reizes vairāk. Tomēr – cik daudz pircēju būs dzērienam, kas maksās 15 eiro?
Šā gada sākumā DO Cava padomes vadība ierosināja visai būtiski reformēt pašreizējo sistēmu. To pat var dēvēt par revolūciju. Tiek piedāvāts ieviest reģionālo zonējumu un radikālāk nodalīt vienkāršāko cava no augstākas kategorijas dzērieniem. Izmaiņu mērķis ir uzlabot cava imidžu, lai šis dzēriens vairs neasociētos tikai ar lētiem burbuļiem. Vasarā pēc vairākus mēnešus ilgām diskusijām tas tika apstiprināts arī no ražotāju puses. Tagad tiek gaidīts, kamēr jaunos noteikumus apstiprinās Madridē un Briselē, lai tie varētu iegūt jau juridisku spēku. Vai tas palīdzēs cava ražotājiem? To rādīs laiks.