Kādu mantojumu Francijas vīna nozarē atstāja Žaks Širaks
Igors Serdjuks
vīna kritiķis, aģentūras Double Magnum partneris
Kādu mantojumu Francijas vīna nozarē atstāja Piektās republikas 22. prezidents Žaks Širaks.
“Carpe Diem” – šī frāze no Horācija odas, ko var tulkot kā “baudi šo dienu” vai “tver mirkli”, kļuva par vienu no tiem spārnotajiem izteicieniem latīņu valodā, kuru nozīme daudzu gadsimtu gaitā biežas izmantošanas dēļ ir notrulinājusies. Reiz Francijā es ieraudzīju Bretaņas sidra pudeli ar nosaukumu, kas sastāvēja no šiem diviem vārdiem. Skaistā klasiskā šampanieša pudele no caurspīdīga stikla ar zeltaino dzērienu tajā izskatījās tā, it kā šis dzēriens būtu vismaz “Cristal”. Tas bija izaicinājums – nevarēju nepamēģināt.
Neraugoties uz manām simpātijām pret Bretaņu un tās sidriem, es negaidīju, ka ābolu ātrraudzējumam, kas būtībā ir sidrs, var būt tik dziļš aromāts un vienlaikus salda, viegla, strukturēta garša. Tas mani ieintriģēja, un es nolēmu pameklēt internetā, kur uzzināju, ka sidrs “Carpe Diem”, kas man bija iepaticies, tiek uzskatīts par Žaka Širaka iecienītāko sidru un kopš 1997. gada tiek piegādāts Elizejas pilij. Piektās republikas 22. prezidentam pavisam noteikti bija laba gaume.
Politiķi un diplomāti pazina Žaku Širaku kā alus cienītāju, un tas kontrastēja ar viņa amata priekšgājēja, vīna pazinēja un speciālista Fransuā Miterāna gaumi. Oficiālajās ceremonijās Širaks tika manīts gan ar vācu alus “Beck” pudeli, gan ar meksikāņu “Corona”. Tomēr, kā 2013. gadā rakstīja “New York Times”, “neskatoties uz vēlmi publiski izskatīties pēc alus cienītāja, patiesībā Žakam Širakam piemita izsmalcināta mākslas un vīna gaume”. No rakstītā noprotams, ka viņam īpaši patika šampanietis “Dom Perignon”.
Angļu žurnāls “Decanter” papildina, ka savā oficiālajā politiskajā dzīvē Širaks vīnam izrādīja atbilstošu godu un cieņu. Piemēram, 1999. gadā viņš pats personīgi pasniedza Goda leģiona ordeni “kādam Robertam Pārkeram jaunākajam” (citāts no “Decanter”). Līdz tam neviens vīna kritiķis, turklāt ārzemnieks, šo Francijas augstāko valsts apbalvojumu nebija nopelnījis.
2003. gadā Širaks uzdāvināja britu premjerministram Tonijam Blēram kasti ar 1989. gada “Chateau Mouton-Rotschild”, turklāt, pēc toreizējā “Mouton” direktora teiktā, vīnu dāvanai Francijas prezidents izvēlējies pats. Savukārt 2004. gadā pārrunu laikā ar Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu Širaks kameru priekšā ar smaidu sejā saņēma no sava vācu kolēģa dāvanā retu vīnu no Lībekas.
Līdz ievēlēšanai prezidenta amatā 1995. gadā Žaks Širaks gandrīz 18 gadus bija Parīzes mērs. Un Francijas galvaspilsēta var būt pateicīga Širakam par devīgu papildinājumu savas mērijas vīna pagrabos. 2006. gadā tika organizēta slavenā izsole, kurā pārdeva daļu no “Širaka pagrabu” vīniem, kā šo kolekciju, kas atrodas “Hotel de Ville” nodēvēja preses izdevumi. Izsolē tika piedāvāti seni “Petrus”, “Lafite”, “Romanee-Conti”, “Krug” un citi vīni, pēc kuru nosaukumiem var spriest par kolekcionāra gaumi. Tika pārdoti vairāki tūkstoši pudeļu par kopējo summu, kas pārsniedza miljonu dolāru.
Tomēr nozīmīgākā epizode, kas Žaka Širaka biogrāfiju sasaista ar vīna darināšanas tradīcijām, bija 1973. Gadā – laikā, kad viņš bija Francijas lauksaimniecības ministrs. Širakam bija 41 gads, un tolaik viņš tika uzskatīts par jaunu ministru, taču tas nebūt netraucēja viņam iegūt izlēmīga ministra slavu. Širaks pielika punktu ilggadējām barona Filipa de Rotšilda mokām, ko izraisīja nepamatota “Chateau Mouton-Rotschild” statusa pazemināšana 1855. gada Bordo vīnu klasifikācijā.
Klasifikācijas pamatā bija cenu līmeņa salīdzināšana labākajās vīna muižās, bet “Mouton”, kas tolaik piederēja kādai angļu ģimenei, patriotiskajā Napoleona III laikā nevarēja saņemt augstāko novērtējumu, un politisku apsvērumu dēļ vīnu ievietoja otrajā līmenī. Barons Filips Rotšilds visu savu dzīvi no visas sirds cīnījās par viņa mantoto “Mouton” atzīšanu, un beigu beigās Žaks Širaks ar ministra rīkojumu paaugstināja Mouton statusu no otrās uz pirmo “Cru Classe”. Tāda veida izmaiņām vēsturiski nebija precedenta, un tas joprojām ir vienīgais šāds gadījums.
Mēs nezinām vai Širaks ir lasījis Horāciju, bet viņš noteikti prata izbaudīt mirkli. Žaks Širaks varbūt arī nelasīja Senās Romas dzejnieku darbus oriģinālvalodā, toties kā cilvēks ar nopietnu izglītību viņš nevarēja nezināt spārnotās frāzes, kuras vārdā nosaukts viņa mīļākais sidrs, turpinājumu. “Carpe diem, carpe viam”, teica senie cilvēki. “Tver mikli un nenovērsies no izvēlētā ceļa,” – tā, visticamāk, teiktu mēs.
Žaks Širaks bija no tiem cilvēkiem, kuri spēja pārliecināt savus laikabiedrus, ka darbs dara darītāju jeb ceļu veido tā gājējs.