Toreiz un tagad
Aigars Nords
Šampanieša festivāla Riga Wine & Champagne dibinātājs
Neraugoties uz to, ka šampaniešu piedāvājums brīvvalsts laikā bija līmenī, dzert šodien ir nesalīdzināmi interesantāk.
Jau 20.–30. gados Rīga “visā pasaulē” bijusi pazīstama kā “dzīves baudītāju pilsēta”. Baudīt un uzdzīvot, klenderēt un tērēt, labi paēst un iedzert toreiz steidza visi – no baņķieriem, rūpniekiem un tirgoņiem līdz literātiem, māksliniekiem, dendijiem, čalīšiem un fidām, ministriem, deputātiem un piedzīvojumu meklētājiem.
Rīgas Brodvejā – kafejnīcām, restorāniem, kino un lokāliem pārbagātajā Elizabetes ielā posmā no Valdemāra līdz Barona ielai – varēja trallināt, cik tik iekšā. Lokālos kaviārs ticis ēsts “ar karoti kā biezputra”, neprasot, cik tas maksā, bet restorānos ar sīkumiem nekrāmējās un dzēra izmeklētu klasiku – sarkanos un baltos bordo un burgundiešus, Mozeles un Reinas rīslingus, tokajiešus, portvīnus, madeiras, Krimas saldos un stiprinātos vīnus.
Nekronētais Rīgas dzērienu karalis, kas prestiža un cenas ziņā pogas izgrieza visiem, tolaik bija šampanietis. Otto Švarcs, kur norisinājās visi diplomātiskie rauti, ieskaitot Latvijas atzīšana de iure 1921. gadā, izcēlās ar plašāko šampaniešu piedāvājumu Rīgā – te vīna kartē lepni gozējās Mumm, Louis Roederer, Lanson, Veuve Clicquot, Pommery un citi pazīstamie šampanieša zīmoli.
Mazais Vērmanes parks, kas atradās Rīgas Brodvejas pašā sirdī (tagadējās Augstākās tiesas vietā) un bija vienīgais Rīgas restorāns, kurš publikas un vīna kartes ziņā varēja kaut nedaudz konkurēt ar Švarcu, Rīgas švītiņiem piedāvāja retumu – vintage jeb viena ražas gada šampaniešus, piemēram, leģendāro 1911. gada Charles Heidsieck.
Alhambrā (Brīvības ielā, kur tagad Rīgas modes), kas, spriežot pēc traktiernodokļa, bija Rīgas ienesīgākā uzdzīves vieta, šampanieti sūkt varēja bārdāmu sabiedrībā un Stroka džeza orķestra ritmos. Ap divdesmito gadu vidu, kad Rīgas pirmā striptīza vieta Café De Paris (bijusī Nacionālās bibliotēkas ēka) pārtapa par Akvarium ar šikāko virpuļgrīdu Rīgā, džimiju un fokstrotu līdz agram rīta tur varēja laist, sūcot Piper Heidsieck – šampanieti, kas vēlāk kļūs par Merilinas Monro mīļāko zīmolu. Šampanieša vaļībām ļauties varēja arī, piemēram, Jūrmalā – Ķemeru viesnīcā, Jūras paviljonā Majoros, kur Louis Roederer, Heidsieck Monopole un Mumm šampaniešus atpūtniekiem piegādāja Otto Švarca īpašnieki Jirgensoni.
Pirmās brīvvalsts laikā šampanietis bija ierasta restorānu uzdzīves un bohēmas sastāvdaļa. Tomēr, lai pilnībā saprastu vēsturisko kontekstu, vērts atcerēties pāris būtisku nianšu.
Pirmkārt, 20. gadsimta pirmajā pusē šampanietis bija salds! Veuve Clicquot Goût Américain, piemēram, kas Švarca divdesmito gadu vīnu kartē lepni gozējas par veseliem 45 latiem, bija t. s. amerikāņu gaumē – ar 110–165 g (!) cukura litrā. Restorānos Rīgā un pasaulē tolaik baudīt varēja arī pārējos dominējošos šampanieša stilus – goût anglais jeb salīdzinoši sausāku šampanieti angļu gaumē, kā arī goût russe jeb izteikti saldu šampanieti krievu gaumē ar šķebinošiem 200–300 gramiem cukura uz litru šampanieša.
Mūsdienās šampanietis kļuvis krietni vien sausāks. Lielākā daļa dzērienu tirgū ir brut šampanieši, vidējais šampaniešmīlis labprātāk niekojas ar dzirkstošo dzērienu, kuram cukura deva ir ap 6–9 g litrā, bet snobi dzer zero dosage un rauc degunu, ja viesībās pasniedz brīvvalsts laikā populāro demi-sec.
Otrkārt, svaru kausi mūsdienās no lielajiem Šampaņas namiem – Moët & Chandon, Veuve Clicquot, Lanson, Pommery, Mumm – nosvērušies par labu zemniekiem jeb tiem, kas šampanieti brūvē no savām vīnogām – tām pašām, kuras savulaik paši pārdevuši lielajiem namiem. Tirdzniecības apjomu ziņā Šampaņā turpinās dominēt lielie nami (tikai Moët & Chandon tirgus daļa vien ir aptuveni 10 % no visa Šampaņas apjoma), tomēr tieši zemnieku burbuļi ir karstākā tēma šampaniešmīļu un someljē aprindās, par ko liecina arī Rīgas šampaniešu scēnas – bāru Modernists, Vieta, Magnum Bar un festivāla Riga Wine & Champagne –piedāvājums.
Kas ir lielākā atšķirība starp lielajiem namiem un zemniekiem? Vispārinot – lielajiem zīmoliem par visu svarīgāks ir sava zīmola rokraksts: tekstūras un buķetes kombinācija, kuru tie gadu no gada atdarināt cenšas, kokteilī jaucot dažādu Šampaņas ciemu un nostūru sulas. Zemnieki savukārt tur rūpi, lai šampanietis garšotu pēc vīnogu izcelsmes vietas, piemēram, konkrēta Šampaņas ciema (Mesnil, Avize, Bouzy) vai vīna dārza (Clos des Goisses).
Treškārt, neraugoties uz to, ka šampaniešu piedāvājums brīvvalsts laikā bija līmenī, dzert šodien ir nesalīdzināmi interesantāk. Tolaik vintage šampanieši bija retums, rosé modes kliedziens vēl nebija sācies, pirmo prestige cuvée ar pompozo nosaukumu Dom Pérignon tirgū palaida tikai 1926. gadā, bet blanc de blancs (100 % šardonē) vai blanc de noirs (100 % pino nuār), mono parcelle (viena dārza šampanieši), mono cru (viena ciemata šampanieši), late-disgorged (vēlu degorģētie šampanieši) jeb viss, par ko šampaniešmīļi cepas mūsdienu pasaulē, nāca vēlāk. Iespaida atstāšanai toreiz nācās izlīdzēties tikai un vienīgi ar NV jeb non vintage šampaniešiem, ar kuriem mūsdienās nevienu vairs nepārsteigsi.
Ceturtkārt, brīvvalsts laikā šampanietis bija pārliecinoši dārgākais dzēriens krogā. Ja par vienkāršu balto Burgundes (tā toreiz dēvēja Burgundiju) vīnu, piemēram, 1929. gada šabli (Chablis) toreiz Švarcā nācās šķirties no veseliem 18 latiem, bet par sarkano grand cru, teiksim, 1924. gada Charmes Chambertin – no 22 latiem, tad non vintage Mumm Cordon Vert vai Louis Roederer Carte Blanche jums izmaksātu 45 latus! Esplanādē, piemēram, kas atradās koka ēkā uz Elizabetes ielā, tagadējās viesnīcas Latvija vietā, sarkanais bordo Lafite-Rothschild bija atrodams par nieka 13 latiem (!), baltais burgundietis Meursault – par 25, bet Pommery Goût Américain – par 40 latiem. Mūsdienu Rīgā dārgākā dzēriena godu šampanietis aizlienētu bordo burgundiešiem – par Lafite-Rothschild labākajiem ražas gadiem nāktos šķirties no summas, kas rakstāma ar četrciparu skaitli, jēdzīgs Meursault būtu nopērkams, sākot ar simtnieku, bet vienkāršāko Pommery, piemēram, Spirits & Wine dabūsiet par 40 naudām.
Visbeidzot, ja brīvvalsts Rīgā šampanieša aicinājums bija glamūrs, iespaida atstāšana un pompoza notrallināšana ballītēs, tad mūsdienu Rīgā šampanietim piešķirta krietni vien atbildīgāka loma – tas kļuvis par gastronomijas kompanjonu, kuru bauda ne tikai svētkos, nekautrējas brīvi precināt ar ēdienu un izrīkojas kā ar jebkuru cēlu vīnu. Liek pagrabā un ilgstoši uzglabā, dekantē, bauda no šampanieša, baltvīna (šardonē vai rīslinga, piemēram) vai sarkanvīna (pino nuār, piemēram) vīna glāzēm, vecās labās Antuanetes krūts formas glāzes atstājot vēsturei.
Paldies Indrai Viļumsonei, LNB Sīkiespieddarbu krājuma turētājai, un Ievai Gundarei, LNB Komunikācijas departamenta direktorei, par sadarbību Latvijas brīvvalsts vīna karšu izzināšanā!