Stiprāki pēc krīzes
Atbalsts Covid-19 izraisītās krīzes dēļ nepieciešams dažādu nozaru uzņēmumiem, taču visbiežāk valsts attīstības finanšu institūcijā Altum vēršas pakalpojumu, apstrādes rūpniecības, transporta, tirdzniecības un būvniecības jomas pārstāvji. Vairāk par pieejamo atbalstu, iecerēm un krīzes sniegtajām iespējām Forbes stāsta Altum valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš.
Pastāstiet, lūdzu, vairāk par uzņēmumiem, kas piesakās atbalsta programmām Altum! Vai ieskicējas kāda konkrēta nozare, vai arī kompānijas ir ļoti dažādas?
Sākšu ar pašām atbalsta programmām. Pirmais, par ko jādomā, ir uzņēmumu likviditāte. Lai cik dažādas būtu uzņēmumu pārstāvētās jomas, tos visus vieno apgrozāmo līdzekļu trūkums, jo ļoti strauja tempā samazinās iespējas gūt ienākumus, bet izdevumu sadaļa būtiski nemainās. Līdz ar to viens no atbalsta pasākumiem ir kredītbrīvdienas pamata parāda atlikšanai. Mums piešķir noteiktu publisku finansējumu, ar kuru varam uzņemties lielāku risku garantēt aizdevumus 240 miljonu eiro apmērā, bet efekts tautsaimniecībai būs 715 miljoni eiro. Otrs instruments ir apgrozāmo līdzekļu aizdevums uzņēmējiem, kurus skārusi Covid-19 izraisītā krīze. Te paredzēti 200 miljoni eiro. Man ir prieks, kas abas šīs programmas sāka darboties momentāni – 25. martā mēs jau sākām pieņemt pieteikumus un kopš tā laika strādājam arī brīvdienās. Garantijās mēs lēmumu izsniedzam divu darba dienu laikā, bet aizdevumos – līdz piecām darba dienām kopš brīža, kad visi dokumenti ir kārtībā. Pašlaik uzņēmējiem ir ļoti svarīgs ne tikai jā vai nē, bet tam ir jābūt arī ātri pateiktam. Tam mēs ļoti sekojam līdzi.
Spriežot pēc Altum publiskotās informācijas par apstiprinātajiem pieteikumiem, uzņēmumi diezgan aktīvi izmanto šīs iespējas. Cik daudz pieteikumu tiek noraidīti?
Atteikts tiek aptuveni 40–45 % gadījumu, tātad atbalstu piešķiram 55 % gadījumu. Taču bija pareizi nedalīt nozares – jau no pirmajiem pieteikumiem mēs redzējām, ka pakalpojumi, ēdināšana un viesnīcas nebūt nav vienīgie, kas vēlas izmantot atbalsta instrumentus. Ir ļoti daudz citu nozaru pārstāvju, kas piesakās atbalsta saņemšanai. Mēs atbalstījām visu, izņemot to, ko nevarējām, ņemot vērā Eiropas Savienības regulējumu, piemēram, azartspēles, finanšu starpnieku darbību. Tipiskākais atteikuma iemesls saistīts ar to, ka programmām, kas domātas Covid-19 krīzes skartajiem uzņēmumiem, piesakās tie, kas bija nonākuši grūtībās jau agrāk. Eiropas Savienības regulējumā ietverts, ka šādos gadījumos uzņēmumus nevaram atbalstīt.
No kādu nozaru uzņēmumiem saņemat visvairāk pieteikumu?
TOP-5 nozares ir pakalpojumi, apstrādes rūpniecība, transports, tirdzniecība un būvniecība.
Runājot par valsts atbalstu krīzes situācijā kopumā, jūsuprāt, tas ir pietiekams, vai arī ir palikuši kādi neaizpildīti robi?
Manuprāt, būtu nepieciešams vēl viens punkts, ko vajadzētu piedāvāt uzņēmējiem – izveidot fondu, kas ļautu valstij ieguldīt uzņēmumu kapitālā. Ir reizes, kad nepalīdz ne garantijas, ne aizdevumi, bet vienkārši ir nepieciešams papildu kapitāls. Iespējams, uzņēmuma dalībnieki to vairs nevar nodrošināt, līdz ar to šajos gadījumos būtu vajadzīgs šāds kapitāla fonds. Mēs to pašlaik veidojam, un tuvākajās nedēļās (intervija notiek 21. aprīlī) par šo jautājumu varētu lemt valdība. Fonds varētu būt 125–150 miljonu eiro apmērā un būtu mērķēts uz lielākiem uzņēmumiem. Mēs redzam, ka vismaz 30–35 lielie uzņēmumi varētu saņemt šādu kapitāla injekciju izšķirīgā brīdī.
Vēl viens instruments būtu paredzēts eksportējošiem uzņēmumiem. Altum jau iepriekš ir nodrošinājis eksporta garantijas, bet pašlaik mēs vērtējam iespēju veidot meitassabiedrību, kas varēs izsniegt eksporta garantijas, neņemot vērā ierobežojumu, kas bija noteikts uz ES eksportējošiem uzņēmumiem, – eksporta apgrozījums līdz diviem miljoniem eiro.
Aprīļa vidū Altum emitēja obligācijas par 20 miljoniem eiro, skaidrojot, ka ieņēmumi tiks novirzīti projektu finansēšanai lauksaimniecības jomā. Vai jūs varētu pastāstīt sīkāk?
Šie līdzekļi ir paredzēti Zemes fondam. Tas sniedz iespēju privātpersonām, kas kaut kādu iemeslu dēļ vairs negrib apstrādāt lauksaimniecības zemi, pārdot to Altum. Vidēji divu mēnešu laikā mēs iznomājam ap 90–95 % jauniegūtās zemes tiem cilvēkiem, kuri grib to apstrādāt. Bieži vien jaunajiem saimniekiem vēl nav pietiekamas rocības, lai zemi iegādātos. Tāpat cilvēkiem ir iespēja pārdot lauksamniecības zemi fondam ar izpirkuma tiesībām piecu gadu termiņā un vienlaikus saņemt to nomā. Šajā gadījumā tas palīdz atrisināt jautājumus ar naudas plūsmu.
Kopumā mēs obligācijas esam emitējuši ceturto reizi – vienmēr veiksmīgi. Taču man ir prieks tieši par šo emisiju, jo tā ir bijusi ar otro labāko ienesīgumu.
Ja jūs četrus gadus pēc kārtas esat emitējuši obligācijas, tad droši vien plānojat to darīt arī nākamgad, neraugoties uz iespējamo krīzi?
Domāju, ka emitēsim. Tas ir svarīgi, kad noteiktiem mērķiem nav pieejams valsts budžeta finansējums vai ES fondu nauda. Un, ja mēs redzam svarīgu jautājumu, kam nepieciešami līdzekļi, mēs varam negaidīt līdz nākamajam plānošanas periodam. Es uzskatu, ka šis kurss jāturpina, taču, protams, vērtēsim situāciju kapitāla tirgū.
Atgriežoties pie aktuālās krīzes situācijas – diskusijās nereti dzirdam, ka šis ir laiks, kad uzņēmumiem pārvērtēt darba procesus, to efektivitāti, tēriņus un citas pozīcijas, proti, ka šī krīze kādam faktiski būs iespēja. Kāds ir jūsu viedoklis?
Tās frāzes, protams, var likties banālas, taču uzņēmējdarbība kā tāda ir saistīta ar spēju uzņemties risku. Skaidrs, ka riska apetīte atšķiras, piemēram, ir uzņēmumi, kas aizņemas vairāk un mēģina augt ātrāk, citi lepojas ar to, ka nekad nav aizņēmušies. Spēcīgāki uzņēmumi varēs turpināt augt, iespējams, arī pārpirks kādu no saviem līdzšinējiem konkurentiem. Tāpat tas atkarīgs kopumā no nozares. Ja runājam par farmāciju vai IT pakalpojumiem, tad šiem uzņēmumiem situācija būs viena, ja par viesnīcām, ēdināšanas pakalpojumiem – tur būs pavisam cits iznākums. Vienam krīze var būt laiks, kad uzņēmums aug un nostiprinās, bet citam situācija var būt krietni bēdīgāka.
Kādi soļi uzņēmumiem noteikti būtu jāsper šajā krīzes situācijā?
Kā jau teicu, uzņēmējdarbība kopumā ir saistīta ar risku. Uzņēmējiem ikdiena ir pietiekami grūta, un tas brīdis, kad var pret visu izturēties relaksētāk, pienāk, kad ir ieguldītas tiešām lielas pūles. Ja cilvēks to ir izvēlējies un ir spējīgs, tad krīzei nav jābūt par iemeslu, lai visam atmestu ar roku. Protams, apstākļi ir sarežģītāki, taču tagad ir pieejams atbalsts, un attieksme, manuprāt, ir ļoti pretimnākoša. Ja uzņēmējiem ir kādi ierosinājumi par to, kā mēs vēl varam uzlabot savus pakalpojumus, mēs tos gaidīsim.
Kā jums šķiet, kad varēsim teikt, ka esam atguvušies un dzīve ir iegājusi normālās sliedēs?
Mani mazliet bažīgu dara tas, ka ekonomisti arvien biežāk runā nu jau nevis par V veida vai U veida, bet gan par L veida lejupslīdi un izaugsmi. Ja tās ir tendences, par kurām tiek runāts globāli, mūsu pienākums ir darīt visu, lai vidējā termiņā iznāktu no šīs situācijas vēl spēcīgāki.
Ko tas nozīmētu?
Es mazāk mācīšu uzņēmējus, bet parunāšu par mūsu piemēru. Altum ir apritējuši pieci gadi, miera laikos sasniegti lieliski rezultāti – konstanti augoša peļņa. Taču šobrīd Altum pārkārtojas, ņemot vērā krīzi, un izdara secinājumus. Piemēram, mēs izstrādājam ļoti konkrētus un precīzus kritērijus, pēc kuriem uzņēmumi kvalificējas atbalsta programmām. Tas ļauj mums lemt ļoti ātri, bet rezultāts būs objektīvs. Ja būtu burvju nūjiņa un krīze beigtos rīt, tad mēs to jau esam iemācījušies un mums tas ir jāturpina. Mēs to esam iemācījušies. Es ticu, ka ikkatram uzņēmējam, kurš pārdzīvos krīzi, būs šādas veiksmīgas lietas, ko turpināt.