Apdrošinātāji uz nākotnes izaicinājuma sliekšņa

Sadarbības projekts

Forbes Latvija

• Foto: Edmunds Brencis

Apdrošināšanas sabiedrības BTA valdes locekle Evija Matveja intervijā stāsta par to, cik apdrošinātājiem vēl daudz darāmā sabiedrības izglītošanā un kādiem izaicinājumiem, mainoties sabiedrībai un spēles noteikumiem, jābūt gataviem pašiem apdrošinātājiem.

Valstī joprojām jūtama inflācijas ietekme. Kā tā ietekmēja vai turpina ietekmēt uzņēmuma darbību un tā finanšu rezultātus?

Ja par 2022. gadu, tad Baltijā BTA kopumā parakstītajās prēmijās bija 262 miljoni eiro, bet peļņa sasniedza desmit miljonus. Tas, ja salīdzina pret parakstītajām prēmijām apdrošināšanā, ir nedaudz par zemu. Parasti peļņas mērķis ir vismaz 5 % no parakstītajām prēmijām, mums ir zem pieciem. Savukārt parakstītā prēmija pagājušā gada otrajā pusē ļoti strauji auga – vairāk par 20 procentiem. Ja runājam par Latviju, tad parakstīto prēmiju apjoma pieaugums otrajā pusgadā bija padsmit procentu.

Tendence saglabājas – pieaugums turpinās virs desmit procentiem. Latvijā viss apdrošināšanas tirgus pieaudzis par 18 procentiem. Bet vēlos vērst uzmanību uz to, ka lielākā daļa pieauguma ir uz inflācijas rēķina – palielinājusies vidējā apdrošināšanas prēmija.

Lielākais pieaugums ir no transporta apdrošināšanas veidiem KASKO un OCTA. Kāpēc? Diezgan strauji auto servisi sāka paaugstināt cenas, auto rezerves daļu cenas būtiski palielinājās. Otrs liels ietekmējošais faktors – medicīnas iestādes. Tās 2022.  cēla cenas vairākkārtīgi, kas automātiski nozīmēja arī OCTA cenas pieaugumu gadījumos, kad cietuši cilvēki un nepieciešama medicīniskā palīdzība. Šajā sektorā cenas pieaugušas vismaz par padsmit procentiem. Arī medicīnisko pakalpojumu cenas 2022. gadā palielinājušās par 13 procentiem.

Jāsaka, apdrošinātāji vienmēr inflācijai skrien iepakaļ. Šeit Baltijas valstis nav unikālas. Arī mūsu akcionāri Austrijā redz, ka apdrošināšanā inflācija ienāk aptuveni ar trīs līdz sešu mēnešu nobīdi. Tas nozīmē, ka to pieaugumu, kas šajā gadā Latvijā ir, manuprāt, lielākoties apēdīs inflācija.

Jautājums, cik katrs apdrošinātājs spēs sabalansēt savu darbību, lai noturētu uzņēmuma peļņu. Nevienam apdrošinātājam Latvijā – un lielākajai daļai no tiem ir ārzemju akcionāri – neļauj strādāt ar zaudējumiem. To mēs redzam jau tagad. Ir pāris sabiedrību, kas pagājušo gadu pabeidza ar lieliem zaudējumiem, un notika vadības maiņas. Akcionāri pieņēma diezgan radikālus lēmumus. Tajā pašā Lietuvas tirgū vadītājs, kurš amatā bija padsmit gadu, pēc vairākiem miljoniem zaudējumu vairs neturpina darbu. Arī Igaunijā šā gada pirmajā ceturksnī vērojamas līdzīgas tendences. Ar to vēlos teikt, ka uzņēmumu vadībai ļoti nopietni jāstrādā, lai spētu rentabilitāti noturēt tādā līmenī, lai uzņēmums spētu ražot peļņu.

Mums ir tāds salīdzinājums, kas man patīk. Kāpēc uzņēmumam ir svarīga peļņa? Tas ir kā ar cilvēka organismu. Ja cilvēks ir vesels, viņš var iet skriet, var realizēt sevi, sasniegt mērķus. Līdzko viņš ir slims, sāp galva, ir temperatūra, viss aiziet sekundārajās prioritātēs, jo pirmā prioritāte ir kļūt veselam. Ar uzņēmumu ir tas pats, ja tas visu laiku cīnās ar jautājumu, kā nodrošināt peļņu, lai spētu noturēt profesionāļus komandā, lai spētu maksāt atalgojumu…

Ar kādiem instrumentiem tad apdrošinātāja vadība var nodrošināt peļņu? Paaugstināt cenas, atlaist darbiniekus?

Tas ir viens variants – paaugstināt cenu. Bet mēs saprotam, ka ir kaut kāda kritiskā robeža, un te mums ir divi veidi. Mēs pārskatām produktu segumu. Mums visu laiku bijis, ka KASKO pašrisks ir nulle. Kā ir mazākā švīka braucamajam vai kad nāk polises termiņš uz beigām, kas ir klasika, klients apstaigā mašīnu, atrod švīkas un piesaka apdrošināšanu. Tagad esam izdarījuši tā, ka pacēlām pašrisku, un cilvēks uzreiz sāk nedaudz piedomāt, kā brauc, mainās viņa uzvedība. Šādu pieredzi pēdējā gada laikā esam ieguvuši.

Savukārt veselības apdrošināšanā esam atstājuši produktus, kur ir 100 % segums, bet tas vairs nemaksā 400 eiro, kā pirms pāris gadiem. Šodien tas vairs nav iespējams, tie ir vismaz 800 eiro un vēl vairāk. Piedāvājam arī produktus ar limitētu apmaksu, proti, ejot pie ārsta vizītē, kas maksā 50 vai 60 eiro, mēs atmaksājam 30 eiro, pārējais klientam jāsamaksā pašam. Un mēs atkal redzam klienta uzvedības maiņu. Ir klienti, kas saslimst, izmanto apdrošināšanu, un viss ir kārtībā, bet ir klienti, kam ir vēlme pārbaudīt savu diagnozi pie vairākiem speciālistiem. Ja viņiem pie katra speciālista papildus jāsamaksā tie 20–30 eiro, viņi padomās, iet pie trim četriem speciālistiem vai ne.

Un tur, es teiktu, mēs esam to inflāciju piebremzējuši. Nevis vienkārši ceļam  apdrošināšanas cenu, bet mēs paliekam pie tiem pašiem 500 vai 400 eiro.

Kurš apdrošināšanas segments, jūsuprāt, pašlaik ir ar vislielāko potenciālu?

Noteikti īpašuma apdrošināšana. Piemēram, vecajā Eiropā par to vispār nerunā. Vienalga, vai es īrēju vai pērku, es pērku īpašuma apdrošināšanu. Mums ļoti bieži pirmais stimuls pirkt apdrošināšanu ir kredīts, jo banka prasa, un citādi dabūt kredītu nevaru, ja nav apdrošināšanas. Tas ir veicinošais faktors.

Otrs – diemžēl Latvijā izteikti ir tas, ka cilvēki mācās tikai no savām kļūdām, ja kaut kas notiek ar īpašumu, sāk domāt un apdrošināt. To mēs redzam pēc tā, kas notiek sociālajos tīklos. Es nerunāju par maznodrošinātām ģimenēm, kas nevar atļauties apdrošināšanu, es runāju par ģimenēm, kas nemaz par to neaizdomājas. Dzīvo mājā, neapdrošina, bet, kad notiek kaut kas, tad tiek aicināts ziedot, lai varētu atjaunot īpašumu, lai cilvēkam būtu, kur dzīvot.

Var taču salikt svaru kausos, cik tā īpašuma apdrošināšana maksā. Es nerunāju par paplašināto segumu, kur ir ieļautas visas ekstras. Paņemam parastos riskus – uguns risku, dabas stihiju riskus. Cik tāda polise maksā? Nu, simts eiro gadā, astoņdesmit?

Esmu jau 25 gadus apdrošināšanā, tur ir visvisādi gadījumi, sākot ar īpašumiem un beidzot ar transportlīdzekļiem. Man atmiņā palicis gadījums, kad motociklists brauca Biķernieku trasē, kur viņa apdrošināšana nestrādāja, jo sporta trasē nepieciešama speciāla apdrošināšana un parastā ielas OCTA neder, un avarēja. Tāpēc, lai būtu apdrošināšanas gadījums, viņu ar visu moci vilka ārā uz ielas un mēģināja tur imitēt avāriju. Cilvēku izdoma ir unikāla.

Nu jau vairākus gadus BTA īpašnieks ir Austrijas apdrošinātājs Vienna Insurance Group. Kādas izmaiņas darbā, uzņēmuma ikdienā tas ienesis?

BTA strādāju jau desmit gadu, un pēdējos sešus mūsu akcionārs ir VIG. No tā lielākais ieguvums uzņēmumam viennozīmīgi ir aizmugure vai mamma, kā mēs to saucam, kas nodrošina finanšu stabilitāti.

Uzņēmumi, kas agrāk uz mums neskatījās, jo kāpēc nākt miljonus vai miljardus vērto rūpnīcu apdrošināt pie mums? Ja kaut kas notiks, akcionāri ir latvieši, kas meklēs jebkādu iemeslu neizmaksāt apdrošināšanu. Patlaban šāds jautājums vispār nav aktuāls. Mēs esam viens no TOP 3 spēlētājiem, mūs izvēlas, prasa, lai gatavojam piedāvājumus. Lielie klienti ļoti labi saprot, ka mums aizmugurē ir VIG un visi starptautiskie pārapdrošinātāji, jo pie lielajiem riskiem mēs tos pārapdrošinām. Arī pats VIG ir ar A+ reitingu, kas ir ļoti svarīgi. Mēs nestrādājam ne Ķīnas, ne Krievijas tirgos, ne arī pārapdrošinātāji mums ir no tām valstīm. Mums ir tikai Eiropā atzīti pārapdrošinātāji ar A+ reitingiem. Tas ir pirmais ieguvums.

Otra lieta, ko redzu attiecībā uz darbiniekiem – tiem, kam ir interese attīstīt savas zināšanas apdrošināšanas jomā. Pieredze, ko gūstam ir grandioza. Patlaban esmu Banku augstskolā bakalaura grupās komisijā, un es skatos, ka ir tikai viena programma apdrošināšanai. Latvijā apdrošināšanu māca ļoti limitēti. Visi, kas pie mums sāk strādāt, pārsvarā ir ar eksaktām zināšanām, ar matemātisku pieredzi, un mēs viņus sākam apmācīt apdrošināšanā. Tas aizņem aptuveni trīs gadus, līdz darbinieks apgūst visas nepieciešamās zināšanas.

Ienākot VIG, pievienotā vērtība ir ļoti regulāras darba grupas gan aktuāru lietās, gan produktu attīstībā, cenas kalkulēšanā, atlīdzībās, pārdošanā, regulāri braucieni uz Varšavu, Vīni.

VIG apdrošināšanas sabiedrības ir 25 valstīs – vairāk nekā 50 sabiedrību. Iekšēji viņi taisa informācijas apmaiņu. Pati esmu piedalījusies šādos produktu attīstības kursos – aizbrauc, padalies, ko dari savā valstī, paklausies, kas notiek citur. Es teiktu, ka šādu pieredzi nevar iegūt universitātēs, kur apgūsti teorētiskas zināšanas. Un vēl viena lieta – ir nākusi klāt apziņa, ka mēs Baltijā digitālajās lietās esam par galvastiesu pārāki par mūsu akcionāru. Mēs uz valdes sēdēm braucam ar datoru, mums tur ir visa informācija, papīru neizmantojam jau piecus gadus, mums darbiniekiem ir e-paraksti, bet Austrijas kolēģi pie mums joprojām brauc ar mapītēm. Polises viņi izdod izdrukātas. Ir, protams, klienti, kas pieprasa izdrukātu polisi, jo šādi jūtas drošāk, un tas droši vien saistīts ar vecumu, bet lielākā daļa mums ir digitālā veidā.

Tā ir tā foršā lieta, ka, darbiniekiem atgriežoties no komandējumiem, ja viņiem iepriekš licies, ka mēs te, Baltijā, atpaliekam, nāk atklāsme, ka esam tomēr līmeni augstāk. Šādi iegūstam pašapziņu.

Veidojas arī kontakti ar cilvēkiem savā jomā, un nestandarta gadījumos tas ir svarīgi. Mūsu kolēģiem ir šāda iespēja. Ir izveidojušās labas attiecības ar Lietuvu, Igauniju, Poliju, kas noder sarežģītākos gadījumos – sazvanām kolēģi un uzprasām, vai viņš arī tāpat domā.

Un kādu labumu VIG klātbūtne devusi man kā klientam, kuram nav apdrošināmu miljoniem vērtu rūpnīcu?

Pirmais, kas nāk prātā, viennozīmīgi ir investīcijas. Mēs visu kovida laiku skatījāmies uz klientiem, un bija virkne tādu, kas pārtrauca dažādas attīstības programmas, piemēram, darbinieku izglītošanu, jo nevarēja to atļauties.

Tajā pašā laikā mūsu akcionārs pateica, ka turpina investīcijas. Mēs esam atvēruši virkni produktu, kurus iespējams nopirkt tiešsaistē, un ir daudzi, kam tas interesē.

Man tie šķiet ļoti ērti, un es ar tiem lepojos, jo mēs arī pašā VIG ar to lepojamies. Mums ir veselības apdrošināšanas klienti, kas vēl pirms pāris gadiem staigāja ar plastikāta kartēm. Tagad tā ir telefonā, nav vairs jānoslogo maciņš ar karti.

Otra lieta – ja klients aiziet uz medicīnisko iestādi, kas nav mūsu partneris, viņš saņem čeku, nokopē to mūsu mobilajā lietotnē un nosūta, un mēs trīs dienu laikā samaksājam naudiņu. Virs nekas nekur nav jāskenē un jāsūta pa pastu. Tas viennozīmīgi ir VIG finansiālā atbalsta nopelns, ka mums ir tie brīvie līdzekļi un mēs varam atļauties to darīt.

Kā apdrošināšanas tirgū ir ar konkurenci –  tā ir pietiekama?

Ja vērtējam no patērētāja viedokļa, tad es uzskatu, ka konkurence ir pietiekama.

Apdrošinātāji sadarbībā ar asociāciju varētu vairāk izglītot patērētāju. Es nerunāju par OCTA, tas man vispār izskatās kā produkts, kam ir tikai cena. Tas, kurš ir vairāk izsalcis vai uzskata, ka ir gudrāks un spēj iedot labāku cenu, arī paņem klientu. Ir daudz klientu, kuriem nav laika, un viņi nesalīdzina piedāvājumu. Viņi visu mūžu pirkuši apdrošināšanu pie pārdevēja vai brokera, un viņi to turpina darīt, neiedziļinoties segumos. Bet es konkurenci saprotu ne tikai cenas ziņā. Ļoti bieži patērētājam interesē tikai cena, viņš neiedziļinās tālāk, bet, tiklīdz jāsaņem atlīdzība, kož pirkstos, plēš matus un nesaprot, kāpēc noticis tā.

Mūsu uzmanība tiek veltīta tam, ka mēs izstāstām, ka, piemēram, īpašuma apdrošināšanā var nopirkt plikus riskus, bet ļoti maz tiek padomāts par nākamajiem – stikla risks, kas ir svarīgi, mantu apdrošināšana, vesela virkne citu lietu. Un tas, es teiktu, ir apdrošinātāju mērķis vai tā misija – cilvēkam skaidrot, lai nav tā, ka, noliekam visus apdrošinātājus rindiņā, piemēram, mājokļa apdrošināšanā, un paņemam to, kas iedod zemāko cenu.

Tas pats par ceļojuma apdrošināšanu. Protams, ceļojumā braucot, cilvēks domā – ja ar mani kaut kas notiks, saslimšu, tad lai man ir apdrošināšana, lai nav dārgās medicīnas izmaksas. Par to visi padomā. Tiem, kas brauc slēpot, ir skaidrs, ka uz kalna var kaut ko salauzt un vajadzīga nopietnāka palīdzība, un viņi iekļauj to segumā. Bet cilvēki reti ir padomājuši, ka var nozagt arī pasi, dokumentus. Un pret to ari var apdrošināties.

Es pati pirms kādiem desmit gadiem, kad biju komandējumā, brokastojot labā viesnīcā, neveiksmīgi aizgriezos no somas, lai no galda paņemtu ēdamo, un somas vairs nebija. Man tajā bija viss iekšā, sākot ar kredītkartēm un mašīnas atslēgām. Tas bija diezgan skarbi, labi, ka biju kopā ar kolēģiem no citām valstīm, kas iedeva man naudu. Šādā brīdī, ja esi apdrošinājies, tad ir izdevumi, kurus, atbraucot uz Rīgu, tev kompensē. Es toreiz to darīju pati, apdrošināšanas segumā tā nebija, biju nopirkusi, kā es to dēvēju, lieso produktu. Sāpīgi, ka tas pašam jāpiedzīvo, un tikai tad saproti, ka apdrošināšana ir vajadzīga.

Par konkurenci runājot… Man gribētos ilgtermiņā panākt, lai klients zinātu visus savus pamatriskus un arī to, ko viņš nav iegādājies, nopērkot apdrošināšanu. Eiropas Savienība cenšas panākt, ka klients obligāti jāinformē par to, kas apdrošināšanas segumā nav iekļauts. Es vēlētos, lai visi apdrošinātāji tieši uz to vērstu savu klientu uzmanību. Tad viņiem būtu iespējams pieņemt pārdomātu lēmumu, nevis vadīties tikai pēc cenas.

Kopumā ņemot, es teiktu, ka noteikti vēl kaut kas tirgū notiks, kādas apvienošanās vai arī kāds spēlētājs aizies no mūsu tirgus. Baltijā kopumā iedzīvotāju skaits vai uzņēmumu skaita palielinājums nav pozitīvs un optimistisks, līdz ar to ir skaidrs, ka tā cīņa notiek par esošajiem klientiem. Mēs Baltijas tirgū esam tik, cik esam, un klientu ir tik, cik ir. Ar tiem tad arī jāstrādā.

Daudz esat strādājuši pie savu produktu digitalizācijas. Vai, turpinoties šim procesam, neplānojat slēgt klientu apkalpošanas centrus reģionos?

Manuprāt, apdrošināšana ir viena no tām biznesa sfērām, kas ir pēdējais mamuts, kas iet iepakaļ. Paskatīsimies to pašu telekomunikāciju, bankas un citas nozares! Viņi visi digitalizācijas ziņā mums ir stipri priekšā, viņiem ir krietni vairāk dažādu jomu, kas jau ir automatizētas un digitalizētas.

Ja jautājat par pārdošanas struktūrvienībām, tad mēs analizējam un skatāmies. Noteikti ir klienti, kas izvēlas nākt uz klientu apkalpošanas centriem, un domāju, ka tas saglabāsies. Lasīju sociālajos tīklos – kāds cilvēks bija mēģinājis sazvanīt lidsabiedrību, un pirmās 15 minūtes viņam vajadzēja, lai tiktu līdz kontaktam, nākamās 20 minūtes viņš ar robotu un tikai pēc 35 minūtēm varēja runāt ar cilvēku. Un cilvēku klientam vajadzēja, jo viņa problēmu nevarēja atrisināt mākslīgais intelekts. Uzskatu, ka cilvēciskais faktors, ja runa ir par apdrošināšanu, neizzudīs. Būs produkti, kurus varēs iegādāties digitāli, jautājums, kura vecuma grupa cik ātri varēs tam pielāgoties. OCTA un ceļojumu apdrošināšana jau tagad ļoti veiksmīgi notiek tiešsaistē. Bet nelaimes gadījumi, civiltiesiskā apdrošināšana, īpašumi… Es teiktu, ka tas cilvēciskais faktors būs vajadzīgs, jo man kā klientam tā nav ikdienas prece, tā nav pārtika, kuru pērku katru dienu, līdz ar to, lai es iedziļinātos tajā, lasītu noteikumus un saprastu, ko man vajag un ko nevajag, droši vien labāk izvēlēties pārdevēju, kas pastāsta par iespējām un cenām.

Jaunā paaudze ir citāda, bet, ja ilgtermiņā uz to skatāmies, ir jautājums, vai apdrošinātāji varēs saglabāt klasisko, standartizēto pieeju. Kāpēc?

Manam krustdēlam ir 21 gads, man pašai ir maztīņi. Jaunajai paaudzei nav aktuāli iegādāties lietas, nav aktuāli iegādāties automašīnu, neinteresē iet kredītos un pirkt dzīvokli. Jā, viņš šodien dzīvo šeit, ja vajag kaut kur aizbraukt, iekāpj carsharing, aizbrauc, ja vajag tālāk, iekāpj vilcienā vai lido. Viņi nepiesaistās lietām. Apdrošinātājam ir jāseko līdzi šiem procesiem, jo tas nozīmē to, ka šai paaudzei nebūs tik svarīgi, ka tā manta viņiem pieder. Viņi noīrēs. Tāpēc no apdrošinātāja puses ir jāveido pilnīgi citas attiecības.

Mēs vairs nerunājam par īpašuma apdrošināšanu klasiskā veidā, mēs runājam par kaut kāda veida īres apdrošināšanu. Ģimene ievācas īrētā dzīvoklī, un mēs tai nodrošinām, ka, kaut ko sabojājot, apdrošināšana palīdz, nevis ģimene pati sedz izīrētājam radītos zaudējumus. Šī ir pilnīgi jauna iespēja, ko, man šķiet, apdrošinātāji ne līdz galam apjauš; tikai lēnām sākam domāt par to.

Arī par OCTA. Gadījumā, ja tas nav mans transporta līdzeklis un es to izmantoju tikai tad, kad man to vajag, notiekot negadījumam, būs jāmaksā tam, kam pieder transportlīdzeklis. Tagad Latvijā ir vairākas apdrošināšanas sabiedrības, kas apdrošinājušas carsharing automašīnas. Es teiktu, ka tur ir jauns izaicinājums – kādā veidā segmentēt klientus. Ir tiešām labi klienti, kas šos pakalpojumus izmanto un brauc, un viss ir kārtībā, un ir tās pašas jaunās paaudzes braucēji, kam nav tiesību, viņi brauc alkohola vai narkotiku reibumā, izraisa negadījumu, bēg no notikuma vietas. Tas viss auto īres uzņēmumiem ir apdrošināšanas segumos. Ja uzņēmums nebūs spējīgs segmentēt šos klientus labajos un sliktajos vai kā citādi, viņiem apdrošināšanas izmaksas ar katru gadu ies tikai uz augšu. Nav citu variantu.

Mēs testa versijā esam divus šādus klientus pamēģinājuši apdrošināt un esam sapratuši – kamēr uzņēmējiem nav risinājuma, mums tas nav interesanti, jo tur ir zaudējumi. Es šobrīd neredzu, ka apdrošinātājiem tur ir peļņa. Tur nav peļņas.

Par elektroauto – ko mēs to redzam caur savu statistiku? Ja ar parasto automašīnu kaut kas notiek, to remontē, bet mums jau bijuši divi gadījumi Igaunijā, kad, tiklīdz kaut kas notiek ar elektoauto, ražotājs to nelabo un momentā noraksta. Mums tas nozīmē, ka nevis vedam to auto remontēt, bet samaksājam pilno vērtību. Tās ir pavisam citas izmaksas.

Vai apdrošinātāji ar saviem produktiem kaut kādā veidā plāno atbalstīt ES zaļo kursu?

Nebūs tā, ka, cilvēkam uzstādot saules paneļus, apdrošinātājs prasīs mazāku cenu par īpašuma apdrošināšanu, tomēr apdrošinātāji šai tendencei seko līdzi.

ES izdara lāču pakalpojumu šajā ziņā. Tā mēģina visus uzlabojumus panākt caur divām institūcijām – bankām un apdrošinātājiem. Tas nozīmē, ka viņi mūs virza, lai mēs ne tikai par sevi domātu, bet mudinātu mainīties arī klientus. Juridiskās personas, kas būs iekļuvušas netīro kompāniju sarakstā, būs spiestas veikt konkrētus uzlabojumus šajā jomā, lai saņemtu apdrošināšanu Tas nozīmēs, ka apdrošināšana ar laiku maksās ļoti dārgi vai nebūs vairs pieejama vispār.

Piemēram, VIG ir pateicis, ka tas ogļu biznesā vairs neiet iekšā vispār nekādā formā. Baltijai tas nav aktuāli, bet Polija, Čehija – viņiem tas ir nopietns bizness.

Nākamais ir enerģija. Tikko biju Varšavā, kur runājām par šo jautājumu. Pēc vispārējiem aprēķiniem ir skaidrs – ir veselas jomas, kur ir uzņēmumi, kas skaitās netīri, atstāj lielākus oglekļa pēdas nospiedumus. Mums nekas cits neatliek – ir jātiekas ar klientu, jāprasa, kādi ir tā plāni par CO2 izmešu samazināšanu. Ja tādu nav, reitingojam uzņēmumu riskantajā līmenī un apdrošināšanu varam atteikt. Protams, jautājums, kā viss apdrošināšanas tirgus uz to reaģēs.

No 2024. gada daudziem uzņēmumiem būs obligāts ilgtspējas pārskats par to, kādi tiem ir plāni, stratēģija un mērķi, ko samazinās un kā. Mēs kā apdrošinātāji to uzreiz iekļaujam, un ir skaidrs – ja uzņēmējs tajā jomā neko nedomās, tad es teiktu, ka viņam ar katru gadu apdrošināšana kļūs dārgāka.

Kā apdrošinātāju darbu ietekmēja pandēmija un karš Ukrainā?

Kad nevienam neļāva braukt un iet uz medicīnas iestādēm, tas bija veiksmīgs laiks, tas iedeva negatīvu pēcgrūdienu uzreiz pēc kovida. Apdrošinātāji saprata, ka klients nav izmantojis apdrošināšanu, un sāka pārskatīt cenas. Tad nāca inflācija, un mēs ar cenu samazināšanu trāpījām arī tai. Es teiktu, ka kovids no biznesa viedokļa šajā jautājumā iedeva ne to labāko stimulu.

Kovida laikā mūsu akcionāri uzmanības centrā turēja garantijas apdrošināšanu, piemēram, tūrisma un celtniecības jomā. Celtniekiem, ja grib piedalīties projektā, ES direktīva prasa apdrošināšanu. Piemēram, māja maksā 50 miljonus, viņiem saka, ka vismaz 10 % segumam jābūt apdrošināšanai. Mūsu baža, it īpaši, Ukrainas karam un kovidam sākoties, bija, ka tās cenas iet uz augšu, uzņēmēji nespēs pildīt savas saistības un padosies. Bet, līdzko viņi aiziet maksātnespējā, mums ir jāmaksā – mēs tā kā stājamies viņu vietā, lai samaksātu pasūtītājam. Tas risks ir vēl arvien, bet mēs esam pieņēmuši to, ka šobrīd Ukrainā ir karš, un ar to sadzīvojam, bet arvien to monitorējam, jo tā mums ir riska zona.

“Kad nevienam neļāva braukt un iet uz medicīnas iestādēm, tas bija veiksmīgs laiks, tas iedeva negatīvu pēcgrūdienu uzreiz pēc kovida. Apdrošinātāji saprata, ka klients nav izmantojis apdrošināšanu, un sāka pārskatīt cenas.”

Evija Matveja

*BTA Baltic Insurance Company valdes locekle, strādā uzņēmumā kopš 2013. gada.

*Pieredze apdrošināšanā kopš 2005. gada.

*Latvijas Universitātes bakalaura grāds ekonomikā, maģistra grāds finansēs.