Pasūtītāja loma būvniecības procesā
Par pasūtītāja lomu un atbildību būvniecības procesā pēdējos gados runāts daudz. Pasūtītājs ir centrālā atslēga katrā nekustamā īpašuma attīstības projektā, tomēr galvenos uzdevumus veic virkne citu būvniecības procesa dalībnieku. Lai arī normatīvie akti cenšas skaidri noteikt katra būvniecības procesa dalībnieka pienākumu un atbildības sadalījumu, joprojām ir gana daudz jautājumu tieši par pasūtītāja lomu un atbildību. Teicienu “velns slēpjas detaļās” nevar piemirst arī būvniecībā, jo jebkura vieglprātība var novest pie nevēlamām sekām.
Vai pasūtītājs būvniecībā ir tikai statists un tā pienākums ir vienīgi samaksāt par būvprojektu un tā realizāciju? Vai ar to būs pietiekami? Būvniecības process Latvijā ir ticis reformēts, pārreformēts, beigu beigās to padarot tik sarežģītu, ka dažbrīd pat juristiem nav viegli saprast, kur meklējamas atbildes. Šajā relatīvi īsajā rakstā atgādināsim svarīgākos praktiskos aspektus, ko pasūtītājam nevajadzētu aizmirst, kā arī pieskarsimies plānotajam jaunumam likumā – inženierkonsultanta lomai būvniecībā.
Pasūtītājs kā būvniecības procesa dalībnieks
Likums pasūtītāju apzīmē par būvniecības ierosinātāju – tā ir persona, kura ierosina būvniecību. Tieši pasūtītājs izvēlas pārējos būvniecības procesa dalībniekus: būvprojekta izstrādātāju, būvdarbu veicēju, autoruzraudzības veicēju, būvuzraudzības veicēju un būvekspertīzes veicēju. Tie ir sertificēti speciālisti ar īpašām zināšanām, kas veic visas būtiskās darbības, lai īstenotu pasūtītāja ieceri. Tieši šā iemesla dēļ pasūtītāja lomu nereti asociē tikai ar administratīvo funkciju – priekšizpētes pasūtīšanu, projektēšanas uzdevuma sagatavošanu, līgumu noslēgšanu, saskaņojumu un atļauju saņemšanu, būvtāfeles izvietošanu, būves uzmērīšanu un ierakstīšanu zemesgrāmatā.
Tomēr pasūtītājs nav tikai administrators – tam ir pienākums atbildīgi izvēlēties citus būvniecības procesa dalībniekus, kā arī noteikt to savstarpējo pienākumu un atbildības sadalījumu, kur tas nepieciešams. Ja pasūtītājs nav rūpīgi izvēlējies savus sadarbības partnerus projekta īstenošanā, var ciest viņš pats. Piemēram, ja būvdarbu laikā netiks ievēroti likumi, pasūtītājam izsniegto būvatļauju var atcelt. Arī tad, ja būvnieks būvē neatbilstoši būvprojektam, patvaļīgās būvniecības sekas jānovērš tieši pasūtītājam.
Tādējādi, lai arī pasūtītājs nav profesionāls būvniecības procesa dalībnieks, tam ir izvirzītas visnotaļ augstas prasības projekta vadībā un ir noteikti vairāki pienākumi, kas tam būvniecības procesa gaitā ir jāveic.
Pasūtītāja pienākumi projektētāju un būvnieku izvēlē
Likums nosaka, ka pasūtītājam ir pienākums būvprojekta izstrādei piesaistīt normatīvajiem aktiem atbilstošus būvspeciālistus vai būvkomersantus. Turklāt pasūtītājam ir pienākums pasūtīt tādu būvprojektu, kas ietver visus būvdarbu veikšanai nepieciešamos konstruktīvos risinājumus un mezglus, lai nodrošinātu būves atbilstību būvei izvirzītajām būtiskajām prasībām.
Praktiski tas nozīmē, ka pasūtītājam ir jānovērtē projektētāja kompetence attiecīgā uzdevuma veikšanai, tostarp jāvērtē, vai attiecīgie speciālisti ir sertificēti un kādās jomās. Pasūtītājs nedrīkst vienkārši prezumēt projektētāja kompetenci, bet tam arī rūpīgi jāizpēta būvniecības informācijas sistēmā (BIS) publicētie dati par izraudzīto projektēšanas uzņēmumu un speciālistu sertifikātiem. Kad projektētāji ir izvēlēti, pasūtītājam jābūt gana kompetentam, lai pasūtītu korektu būvprojektu. Lai gan loģika liek secināt, ka tieši projektētājam, nevis pasūtītājam jāzina, kāds ir korekts būvprojekts, tomēr šķiet, ka likumā uzvarējis projektētāju arguments, ka šī ir pasūtītāja atbildība, jo tieši pasūtītājam ir finanšu līdzekļi un tāpēc tieši pasūtītājs var ietekmēt izstrādājamā būvprojekta apjomu.
Vēl salīdzinoši nesen Būvniecības likums noteica, ka pasūtītājs ir atbildīgs arī par normatīvajiem aktiem atbilstoša būvnieka, būvuzrauga un būveksperta izvēli. Tagad šādu nosacījumu Būvniecības likuma aktuālajā redakcijā vairs atrast nevar. Vai tas nozīmē, ka pasūtītājs vairs nav atbildīgs par šo speciālistu izvēli? Atbilde ir nē – pasūtītājs vēl arvien ir atbildīgs arī par būveksperta, būvdarbu veicēja, būvuzrauga izvēli, un tam ir pienākums pārliecināties par to spējām veikt attiecīgo darbu. Tas cita starpā izriet no Civillikuma 1782. panta, kas nosaka – ja kāds nepievērš vajadzīgo uzmanību, izvēloties kalpotājus un citus darbiniekus, un iepriekš nepārliecinās par viņu spējām un noderību izpildīt viņiem uzliekamos pienākumus, tad viņš atbild par zaudējumiem, ko viņi ar to nodarījuši trešajai personai. Šajā ziņā pasūtītājs var būt atbildīgs arī par vieglu neuzmanību.
Mūsu prakse rāda, ka diemžēl ne vienmēr pasūtītājs pievērš pietiekamu vērību projektētāja un būvnieka kompetencei un sertifikācijai. Tā ir paša pasūtītāja īsredzība, kas ilgtermiņā var maksāt dārgi.
Darīt pašam vai uzticēt darīt citam?
Pasūtītājs atsevišķus savus pienākumus var uzticēt veikt citiem būvniecības procesa dalībniekiem. piemēram, var pilnvarot projektētāju saņemt būvatļauju, tehniskos noteikumus un skaņojumus, var uzticēt būvniekam veikt ēkas kadastrālo uzmērīšanu un tamlīdzīgi. Tomēr kāda uzdevuma deleģēšana nenozīmē, ka pasūtītājs automātiski arī atsvabinās no attiecīgās atbildības. Visbiežāk tā nebūs, izņemot gadījumu, ja to tieši paredz likums.
Piemēram, pasūtītājam ir pienākums pēc projektētāja pieprasījuma nodrošināt priekšizpētes darbu veikšanu un projektēšanas veikšanai nepieciešamās informācijas iegūšanu, izņemot gadījumu, kad līgumā par projektēšanu pienākumu veikt priekšizpēti un iegūt informāciju ir uzņēmies būvprojekta izstrādātājs. Tādējādi likums, ņemot vērā, ka pasūtītājs ir nespeciālists, pieļauj iespēju uzticēt projektētājam pasūtīt nepieciešamās priekšizpētes (visbiežāk tā ir tieši inženierizpēte, kas ietver ģeodēzisko un topogrāfisko izpēti, ģeotehnisko izpēti u. c.), noteikt to apjomu un izvēlēties darbu veicējus. Projektētājs šīs darbības var veikt labāk par pasūtītāju, jo tam ir speciālas zināšanas. Turklāt projektētājam ir jāzina, kādi dati tam ir nepieciešami kvalitatīva būvprojekta izstrādei, tāpēc projektētājs vislabāk var dot pareiza satura un apjoma uzdevumus inženierizpētes veicējiem. Šādā gadījumā, kad likums to tieši pieļauj un puses līgumā attiecīgi par to vienojušās, pasūtītājam nebūtu jāuzņemas atbildība par nepareizi pasūtītu inženiertehnisko izpēti; par to būtu jāatbild projektētājam.
Savos novērojumos secinām, ka dažkārt tieši nepietiekama vai nekvalitatīva inženierizpētes veikšana varētu būt par cēloni vēlākām problēmām būvniecībā. Var secināt, ka nereti netiek pienācīgi izpētīti pazemes apstākļi vai blakus esošo ēku pamatu situācija, vai esošu būvju gadījumā tiek veikta tikai virspusēja tehniskā apsekošana, bet ne padziļināta izpēte par konstrukciju noturību. Projektētājs uzprojektē uz šo nepietiekamo datu pamata, būvnieks sāk būvdarbus uz izstrādātā projekta pamata. Vēlāk, kad rodas problēmas būvniecībā (sarežģījumi pazemes darbos, blakus esošo ēku bojājumi, pārbūvējamās vai jaunbūvētās ēkas stabilitātes zudums u. tml.), pasūtītājs, projektētājs un būvnieks lūkojas cits uz citu, meklē vainīgo, bet neaizdomājas pievērst uzmanību, vai kļūdas netika pieļautas jau priekšizpētes stadijā. Ja līdz tam aizdomājas, tad sākas skaidrošanās par to, kuram tad īsti vajadzēja pasūtīt korektas priekšizpētes.
Šo un arī citu iemeslu dēļ pasūtītāja līgumi ar projektētājiem parasti ir svarīgāki, nekā paši pasūtītāji to apzinās. Novērojam, ka praksē bieži vien lielāka pasūtītāju uzmanība tiek veltīta būvdarbu veikšanas līgumiem, bet tieši tāda pati uzmanība būtu jāvelta arī projektēšanas līgumiem.
Citu būvniecības procesa dalībnieku atbildības nošķiršana
Nekustamā īpašuma nozare ar zināmām bažām gaidīja Augstākās tiesas spriedumu Zolitūdes traģēdijas civillietā, jo tajā cita starpā tika virzīti argumenti par pasūtītāja un ēkas īpašnieka atbildību par būvniecības procesā pieļautām būvspeciālistu kļūdām. Tomēr tiesas galīgais spriedums ļāva pasūtītājiem nedaudz uzelpot – prasība piedzīt morālā kaitējuma atlīdzību no ēkas īpašnieka un būvniecības pasūtītāja tika noraidīta.
Šajā spriedumā tiesa uzsvērusi, ka būvniecības procesa dalībnieku būvniecības procesa ietvaros sniegtie saskaņojumi neatbrīvo citus būvniecības procesa dalībniekus no tiem normatīvajos aktos noteiktās atbildības. Būvniecības likuma regulējums paredz katra būvniecības procesa dalībnieka individuālo atbildību. Tādējādi, piemēram, būvniecības ierosinātājam nav noklusējuma pienākums atbildēt par zaudējumiem, kas nodarīti trešajām personām citu būvniecības procesa dalībnieku pieļauto kļūdu rezultātā.
Vienlaikus spriedumā ir uzsvērts, ka pasūtītājam jāuzņemas atbildība par tiem pienākumiem, ko likums uzticējis tieši pasūtītājam. Proti, tiesa norādīja, ka būvniecības ierosinātājs atbild tikai par savu rīcību, tostarp par iespējamu kļūdu citu būvniecības procesa dalībnieku izvēlē, nevis nepastarpināti par viņu rīcību. Tas nozīmē, ka pasūtītājs primāri ir atbildīgs par savu rīcību un tam ir pienākums pievērst uzmanību piesaistīto būvspeciālistu un būvkomersantu atbilstībai uzticētā uzdevuma izpildei. Ja tas nav darīts, sekas var iestāties arī pasūtītājam. Savukārt, ja pasūtītājs bijis gana rūpīgs sadarbības partneru izvēlē, tas nav atbildīgs par piesaistīto speciālistu kļūdām.
Īsa piezīme par pasūtītāja civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu
Pirms Augstākā tiesa bija taisījusi iepriekšminēto spriedumu, nozares pārstāvji diskutēja, vai pasūtītājam līdzīgi kā citiem būvniecības procesa dalībniekiem ir nepieciešams apdrošināt savu civiltiesisko atbildību par cita būvniecības procesa dalībnieka nodarīto kaitējumu trešajām personām. Ekonomikas ministrijas 2021. gadā virzītajā likumprojektā Būvniecības obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas likums tika paredzēts, ka būvniecības obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas objekts būs būvniecības ierosinātāja civiltiesiskā atbildība par inženierizpētes darbu veicēja, būvprojekta izstrādātāja, būvprojekta ekspertīzes veicēja, būvdarbu veicēja vai būvuzraudzības veicēja darbības vai bezdarbības rezultātā nodarīto kaitējumu. Tagad, ņemot vērā tiesas jaunākās atziņas, šādam regulējumam vairs nav pamata, jo katrs būvniecības procesa dalībnieks pats ir tieši atbildīgs par savu pienākumu izpildi un pasūtītājs nav atbildīgs par citu būvniecības procesa dalībnieku nodarītajiem zaudējumiem, ja vien var pierādīt, ka ir pienācīgi pārbaudījis pasūtītāja piesaistīto izpildītāju kompetenci. Līdz ar to ir arī zudusi nepieciešamība uzlikt par pienākumu pasūtītājam šādu atbildību obligāti apdrošināt.
Inženierkonsultants – vai palīgs pasūtītājam sarežģītajos būvniecības procesa džungļos?
Saeimā pirmajā lasījumā ir atbalstīti grozījumi Būvniecības likumā, kas paredz ieviest inženierkonsultanta lomu būvniecības procesā. Inženierkonsultants tiek raksturots kā fiziskā persona vai būvkomersants, kas slēgs līgumu ar būvniecības pasūtītāju, lai pārstāvētu to būvniecības procesā, sniedzot konsultatīvus pakalpojumus vai rīkojoties tā vārdā. Inženierkonsultanta nepieciešamība tiek pamatota ar FIDIC būvniecības līgumu formām, kurās kā pasūtītāja pārstāvis darbojas inženieris (engineer –angļu val.), bet Būvniecības likums šādas personas esamību neparedz. Tiek skaidrots, ka inženierkonsultants nebūs patstāvīgs būvniecības procesa dalībnieks, bet tikai pasūtītāja pārstāvis, un tam nav paredzētas īpašas kvalifikācijas prasības. Inženierkonsultanta pienākumus gan varēs apvienot ar būvuzrauga vai būveksperta pienākumiem (tādā gadījumā jāpiemēro attiecīgas kvalifikācijas prasības). Inženierkonsultants būs atbildīgs par katru savu neuzmanību.
Nozares pārstāvju spraigajās diskusijās nereti izskan pārmetumi, ka Latvijā pasūtītāji (īpaši publiskie pasūtītāji) esot nekompetenti un nemākot pareizi pasūtīt būvniecības pakalpojumus un vadīt būvniecības procesus, kas tad esot galvenais cēlonis visām problēmām. Lūk, tagad likumdevējs būs izdarījis nepieciešamo, lai veicinātu to, ka pasūtītājs nekustamā īpašuma attīstīšanā piesaista zinošu inženierkonsultantu. Ideālajā gadījumā tam vajadzētu būt nevis (tikai) labam būvspeciālistam, bet pieredzējušam projektu un risku vadītājam, labam mediatoram un finanšu analītiķim. Inženierkonsultants varētu būt tā persona, kurai pasūtītājs uztic daļu savu pienākumu, un pēc tam arī būtu tiesīgs prasīt atbildību par to nepienācīgu izpildi. Lai arī ar inženierkonsultanta starpniecību pasūtītājs, visticamāk, nevarēs atbrīvoties no savas atbildības pret trešajām personām, ar tiešām lietpratīga un pieredzējuša inženierkonsultanta palīdzību pasūtītājs savus atbildības riskus varētu veiksmīgi un laikus pārvaldīt. Inženierkonsultants nebūs atbilde uz visiem jautājumiem, bet viņam noteikti jāspēj kļūt par uzticamu pasūtītāja pavadoni būvniecības džungļos.