Latvijas izaugsme nepriecē

Forbes

Baltic edition

• Foto: Warren Wong, Unsplash

“Citadeles” ekonomists Mārtiņš Āboliņš:

“Pērn gada nogalē Latvijas ekonomikas izaugsmes tempi turpināja samazināties un Latvijas IKP izaugsme šobrīd ir zemākā kopš 2016. gada. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētais pirmais novērtējums, pērnā gada pēdējā ceturksnī Latvijas ekonomika augusi vien par 1,1% salīdzinājumā ar 2018. gada nogali, savukārt 2019. gadā kopumā Latvijas ekonomika augusi par 2,1%.

Lēnā izaugsme vismaz daļēji ir saistīta ar ārējiem faktoriem. Pasaules ekonomika pērn auga vien par aptuveni 3% un pasaules tirdzniecība pat samazinājās, kas ir sliktākais globālās ekonomikas sniegums kopš 2009. gada. Tomēr Lietuva un Igaunija pērnā gada pirmajos trijos ceturkšņos IKP auga par vidēji 4,1%, un Lietuvā arī 4. ceturksnī izaugsme saglabājās 3,8% apmērā. Šī ir lielākā ekonomikas izaugsmes ātruma atšķirība starp Latviju un pārējo Baltiju pēdējos vismaz 10 gados. Tādēļ Latvijas lēno ekonomikas izaugsmi 2019. gadā tikai ar nelabvēlīgu situācija pasaules tirgos izskaidrot nevar un domāju, ka lielā mērā tā ir saistīta neveiksmīgu apstākļu sakritību, kā arī iekšējām politikas kļūdām.

Pie pērnā gada neveiksmēm noteikti pieskaitāms sausums gada sākumā, kas negatīvi ietekmēja enerģētiku un lauksaimniecību, koksnes cenu straujais kritums un tranzīta kravu samazinājums. Pēc siltās 2018./2019. gada ziemas pieprasījums pēc oglēm Eiropā un attiecīgi arī to cena būtiski saruka, kā rezultātā Latvijas dzelzceļā pārvadāto kravu apjoms pērn noslīdēja līdz zemākajam līmenim kopš 2002. gada. Arī šogad tranzīta nozares perspektīvas nav spožas. Ziema Eiropā atkal ir silta, pieprasījums pēc oglēm zems, nozari skārušas sankcijas un Krievijas ilgtermiņa politika ir mazināt Baltijas valstu ostu izmantošanu. Līdz ar to Latvijas Dzelzceļš jau ir paziņojis par strādājošo skaita samazinājumu un šajā kontekstā arvien lielāka stratēģiska kļūda šķiet iepriekšējā desmitgadē veiktās apjomīgās investīcijas tranzīta infrastruktūrā, kas pēc maniem aprēķiniem kopš 2012. gada bijušas vismaz 1 miljards eiro. Kravu apjoms kopš tā laika ir sarucis par vairāk nekā 30%. Papildus šiem faktoriem pērn Igaunijas laboja savas nodokļu politikas kļūdu un samazināja akcīzes likmi stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, kā rezultāta samazinājās pierobežas tirdzniecība.

Tāpat lēnā ekonomikas izaugsme ceturtajā ceturksnī vismaz daļēji ir saistīta arī ar ne pārāk veiksmīgu budžeta politiku. Iepriekšējos labas izaugsmes gados budžeta deficīts Latvijā pieauga un šogad tas atkal bija jāmazina. Līdz ar to gada pēdējā ceturksnī kopējie budžeta izdevumi palika iepriekšējā gada līmenī, savukārt investīciju izdevumi saruka par vairāk nekā 12% un domājams ekonomiku arvien vairāk ietekmē arī politiskā nestabilitāte Rīgā. Tāpat arī nodokļu reformas pozitīvā ietekme uz ekonomiku vēl jāpagaida. Uzņēmumu reinvestētās peļņas neaplikšana ar nodokli ir veicinājusi uzņēmumu bilances uzlabošanos, kā rezultātā uzņēmumu noguldījumi Latvijas komercbankās 2019. gadā ir auguši par 268 miljoniem eiro, bet kredītsaistības sarukušas 186 miljoniem, taču būtisks investīciju kāpums pagaidām nav redzams.

Visbeidzot, Latvijas pērn ekonomiku pērn turpināja bremzēt arī pārmaiņas finanšu sektorā un bažas par iespējamo nokļūšanu pelēkajā sarakstā. Ilgtermiņā nozares sakārtošana dos pozitīvu ietekmi, taču īstermiņā negatīvi ietekmē eksportu, izaugsmi un nodarbinātību. Finanšu sektora pārmaiņas kopā ar problēmām tranzītā sektorā un ne pārāk veiksmīgu budžeta komunikāciju varētu būt negatīvi ietekmējušas arī iedzīvotāju noskaņojumu, jo janvārī ievērojami pasliktinājies Latvijas mājsaimniecību ekonomiskās situācijas vērtējums. Cerams gan ka tas būs pārejoši, jo ekonomikā psiholoģijai ir nozīme.

Uz šī fona labā ziņa ir tā, ka pasaules ekonomikā arvien vairāk parādās stabilizācijas pazīmes. Ražotāju noskaņojums vairs nepasliktinās, aug jauno pasūtījumu apjoms un pakalpojumu nozares, kā arī darba tirgi lielajās ekonomikās joprojām ir spēcīgi. Tas ir labs signāls mūsu eksportētājiem. Taču vienlaikus būvniecībā 2020. gads, visticamāk, nebūs īpaši veiksmīgs. Valsts budžetā investīcijas samazinātas par 5,5%, savukārt Rīgas budžeta projektā investīciju programmas finansējumu plānots samazināt par 59%, bet ceļu par 11%. Privātais sektors šo kritumu diez vai spēs kompensēt un būvniecība šogad varētu būt mīnusos. Taču neskatoties uz to, pēc manām prognozēm Latvijas ekonomikas izaugsme šogad varētu būt 2,3%, lai gan jauni iekšēji vai globāli satricinājumiem var likt samazināt 2020. gada izaugsmes prognozes zem 2%.

Par šādu satricinājumu varētu kļūt straujā Koronavīrsa izplatība Ķīnā un citviet pasaulē. Šobrīd vairs nav jautājums vai tam būs negatīva ietekme uz ekonomiku, bet gan cik liela. Analītiķi lēš, ka Ķīnas ekonomikas izaugsmi tas šogad varētu samazināt no 0,1% līdz 1%, taču situācija ir dinamiska un strauji mainās. Tam protams būs ietekme arī uz globālo ekonomiku un mūsu reģionu. Pēc manām aplēsēm 1% izaugsmes tempa samazinājums Ķīnā, Baltijas ekonomikas izaugsmi samazinātu par 0,1 procentpunktu.”

“Swedbank” galvenā ekonomiste Latvijā Līva Zorgenfreija:

“Uz nemierīga globālā fona Latvijas ekonomika pagājušajā gadā augusi par aptuveni 2,1%. Izaugsme bijusi krietni zemāka, nekā iepriekšējos pāris gados, kas saistāms ne tikai ar pasaulē valdošo neskaidrību, bet arī ar atsevišķu sektoru neveiksmēm. Gada beigas nav nesušas uzlabojumu - ekonomiskā aktivitāte bremzējusies tālāk. Prognozējam, ka arī šī gada sākums būs lēns. Straujāku tautsaimniecības attīstību ceram izjust gada otrajā pusē, taču riski joprojām ir lejupvērsti. Kopumā šogad Swedbank prognozē izaugsmi 2,2% apmērā – līdzīgu kā pagājušajā gadā.

Pagājušā gada ceturtajā ceturksnī ekonomika augusi par 1,1% pret 2018. gada atbilstošo periodu (neizlīdzināti dati), un par nieka 0,2% salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni (sezonāli izlīdzināti dati).

Par neiepriecinošiem rezultātiem jau liecināja lielākā daļa rādītāju, kas pieejami par pagājušā gada pēdējo ceturksni. Kritums preču eksporta rādītājos oktobrī un novembrī pret pagājušo gadu iet kopsolī ar apstrādes rūpniecības vājumu gada nogalē, un norāda, ka nevaram arī gaidīt labu sniegumu vairumtirdzniecībā. Tranzītā bijis ļoti bēdīgs ceturksnis – dzelzceļā kravas kritušās par ceturto daļu, un ostās par 13%. Transporta nozares sniegumu gan uzlabos rezultāti gaisa pasažieru transportā, kur lidostai Rīga bijis kārtējais rekordu gads.

Lai gan gada pēdējā ceturksnī enerģijas ražošana koģenerācijā ievērojami saruka silto laikapstākļu dēļ, to kompensējusi ražošana hidroelektrostacijās, kas ievērojami auga pateicoties salīdzinoši lielajam nokrišņu daudzumam.

Pakalpojumu nozarēs visdrīzāk veicies salīdzinoši labi, jo darba tirgus joprojām ir darba ņēmējam labvēlīgs, un patērētāju noskaņojums pagājušā gada laikā audzis. Piemēram, ceturtajā ceturksnī pozitīvi kopējo izaugsmi ietekmēja mazumtirdzniecības kāpums.

Izaugsmi pagājušajā gadā kopumā visdrīzāk nesekmēja transporta un finanšu pakalpojumu nozares. Savukārt veiksmīgi attīstījušās tādas nozares kā lauksaimniecība, profesionālie pakalpojumi, izmitināšana un ēdināšana un visdrīzāk arī tirdzniecība.

Latvijas izaugsmei labu signālu nedod fakts, ka eiro zonas ekonomika pagājušā gada pēdējā ceturksnī bijusi vārga (izaugsme 0.1% pret pagājušo ceturksni, 1.0% pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu). Turklāt likstas pasaulē nebeidzas – tirdzniecības karu un Brexit radītā neskaidrība uz brīdi atkāpusies, bet to vietā nākuši citi satraucoši notikumi. Gada pats sākums pagāja ģeopolitiskās krīzes ēnā, taču Irānas un ASV konflikts norimās salīdzinoši ātri, abām pusēm apzinoties, cik dārgi nāktos maksāt, ja sāktos karš. Savukārt šobrīd prātus nodarbina koronavīrusa straujā izplatība.

Visu šo likstu kopīgā iezīme ir to negatīvā ietekme uz ekonomiku. Piemēram, ietekme no vīrusa uzliesmojuma atspoguļosies gan Ķīnas, gan, visdrīzāk, arī pasaules ekonomikas izaugsmē. Lielāka ietekme uz ekonomiku, īpaši pasaules kontekstā, būs nevis tiešajam efektam, kas saistīts ar vīrusa skartajiem iedzīvotājiem, vai valsts pasākumiem vīrusa iegrožošanai, bet gan netiešajam efektam, kas rodas paaugstinātas neskaidrības un baiļu par iespējamu inficēšanos dēļ. Vīruss jau šobrīd ir paspējis mainīt ekonomikas dalībnieku paradumus un plānus – dažkārt pat tad, ja šie uzņēmumi un iedzīvotāji neatrodas riska zonā. Masveidā atcelti starptautiskie lidojumi, notiek ārzemnieku evakuācija, uzņēmumi drošības nolūkos slēdz veikalus, iedzīvotāji atcēluši ceļojumus, izvairās no publiskām vietām utt. Tādēļ, pat ja izdodas vīrusa izplatību drīzumā ierobežot, ekonomiskā ietekme būs jūtama. Savukārt Latvijas ekonomikas reakcija būs atkarīga no tā, cik spēcīgi cietīs pasaules izaugsme.”

“SEB bankas” ekonomists Dainis Gašpuitis:

“2019. gada 4. ceturksnī IKP ir palielinājies vien par 1,1%. Un veikums uz kopējā reģionālā fona ir izteikti vājš. To ir noteicis ārējo un likumsakarīgu iekšējo faktoru, kā arī neveiksmīgu sakritību kopsumma. Aizvadītā gada pēdējā ceturkšņa aktivitāte balstījās galvenokārt uz iekšzemes patēriņa pleciem, pieaugums pakalpojumu nozarēs +0,9%, tai skaitā mazumtirdzniecībā par +1,7%. Preču eksports gada beigās ieslīdēja mīnusos, kā dēļ negatīva ietekme sagaidāma no ārējās tirdzniecības. Tāpat izteiktākas buksēšanas pazīmes bija vērojamas apstrādes rūpniecībā. Uz leju kopējo aktivitāti noteikti ir vilkušas tranzīta un finanšu nozares, bet jautājums ir, kas gada nogalē ir bijis ar aktivitāti būvniecībā. Rezultātā pērn IKP audzis par 2,1%. Savukārt šim gadam tiek saglabāta prognoze par 2% izaugsmi, jo gada pirmajā pusē valdīs daudzpusīgs lejupvērsts spiediens. Turklāt ir parādījušies jauni, negaidīti riski, papildinot jau tā ļoti augsto nenoteiktību. Pēdējās dienās atkal ir iezvanījies obligācijas tirgus skandinātais krīzes zvans.

2020. gads iesākās uz nosacīti pozitīvas nots. Globālie dati sāka signalizēt par rūpniecības nozaru lejupslīdes apstāšanos un lēnu atgūšanos. Tikpat nosacīti tika piegludinātas domstarpības starp ASV un Ķīnu un neparādoties jaunām atklātām konfrontāciju šķautnēm. Iekšzemes pieprasījums lielākajā daļā valstu saglabājās spēcīgs, kas būtiski apcirta uzvirmojušās krīzes gaidas. Tomēr jaunākie dati par pērnā gada pēdējo ceturksni turpina norādīt uz sarežģījumiem. Eirozonas ekonomikas izaugsme 4. ceturksnī ir noslīdējusi līdz 1%. Negatīvus pārsteigumus ir atnesuši dati no Itālijas un Francijas. Turklāt par negaidīti pēkšņu izaicinājumu ir kļuvis koronavīrusa parādīšanās. Lai arī tiešā ietekme uz Latviju šobrīd nav gaidāma, netiešā, caur globālo procesu sabremzēšanos, var lēni parādīties un pieņemties spēkā. Ko par to šobrīd var teikt atskatoties uz līdzīgiem gadījumiem?

Aplēses liecina, SARS Ķīnai izmaksāja no 1%-2% no IKP un globālajai ekonomikai no 0.1–0.2%. Turpmāk, lai noteiktu, cik liela negatīva ietekme veidosies uz ekonomiku, izšķirs sekojoši faktori 1) vai izdosies novērst lielus uzliesmojumus ārpus Ķīnas un 2) cik ātri Ķīnai izdosies ierobežot pandēmiju un to sākt samazināt. SARS uzliesmojuma apturēšanai bija nepieciešami apmēram seši mēneši, taču šoreiz būtiska atšķirība ir tā, ka varas iestādes ir rīkojušās ātrāk un veikušas daudz plašākus vīrusa apturēšanas pasākumus. Lai gan tas norāda, ka pandēmiju varētu izdoties apturēt ātrāk, šķiet, ka koronavīruss izplatās vieglāk nekā SARS. Neatkarīgi no tā, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, līdzko briesmas būs pārvarētas, ražošana un patēriņš strauji atgūsies un nodzēsīs izveidojušos negatīvo ietekmi.”

“Luminor” galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš:

“Latvijas ekonomikas izaugsme ir gandrīz apstājusies. Salīdzinot ar pērnā gada beigām, IKP ir palielinājies par 1,1%, bet salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni – par 0,2%.

Draudošā Ķīnas ekonomikas paralīze ceļošanas ierobežojumu un uzņēmumu darba pārtraukšanas dēļ šobrīd jebkādu prognozēšanu padara gandrīz bezjēdzīgu. Taču, ja vīrusa infekcijas ietekme tomēr nekļūs par noteicošo faktoru pasaules ekonomikā, varētu gaidīt, ka Latvijas ekonomikas izaugsme gada griezumā 2-3 ceturkšņus paliek apmēram pašreizējā līmenī, uzlabojoties gada beigās, bet straujāk paātrinoties nākamgad. 2020. gadā kopumā IKP pieaugums varētu būt apmēram pusotrs procents.

Pirmie pieejamie šī gada dati jeb janvāra ekonomiskā noskaņojuma indekss (ESI) ir drīzāk optimistiski, ESI ir augstākais kopš pērnā marta. Noskaņojums rūpniecībā ir labākais kopš pērnā februāra, ļoti strauji pieaugot vērtējumam par ražošanas izmaiņām tuvākajā nākotnē. Mainās situācija kokapstrādē, kur cenas ir stabilizējušās ātrāk, nekā gaidīts. Savukārt patērētāju noskaņojums ir pesimistiskākais kopš pērnā februāra. Acīmredzot cilvēku prātus ietekmējušas sliktās ziņas par rūpniecību un tranzītu pērnā gada beigās. Krasi pasliktinājies patērētāju vērtējums par ekonomisko situāciju nākamajos 12 mēnešos - līdz zemākajam līmenim kopš 2017. gada februāra, samazinās vēlme veikt lielus pirkumus. Tas disonē ar tirdzniecības uzņēmumu vērtējumiem, kuri paredz pārdošanas kāpumu un plāno palielināt pasūtījumus.

Lēno IKP pieaugumu pērnā gada beigās varētu saukt par stagnāciju, taču šis vārds labi neraksturo situācijas būtību. Ir perspektīvas nozares, kas strauji attīstās, mainās ekonomikas struktūra. Sarūk nozares, kuras ietekmē pārejoši nelabvēlīgi apstākļi ārējā tirgū vai visdrīzāk neatgriezeniska noieta tirgu zaudēšana. Varētu teikt, ka attīstība notiek, bet nav pieauguma. Ir bijuši laiki, kad drīzāk bija pretēji, pirmkārt nekustamo īpašumu burbuļa laikā.

Šādā situācijā varētu gaidīt, ka neveiksme pārvēršas veiksmē un IKP pieaugums atkal paātrinās. Tas agri vai vēlu notiks. Taču jau šobrīd situācijā, kad pie mums ir zemākais IKP uz iedzīvotāju un lēnāks tā pieaugums nekā Igaunijā un Lietuvā, pasīva gaidīšana nav labākā izvēle.

Pārējās Baltijas valstis aug gan ilgstoši veidojušos ekonomikas struktūras atšķirību, gan nesen īstenotas politikas atšķirību dēļ. Piemēram, jau no deviņdesmitajiem gadiem Igaunijas pakalpojumu eksportā daudz lielāku daļu ir veidojuši augstas pievienotās vērtības pakalpojumi (pirmkārt biznesa, arī IT pakalpojumi), kā arī tūrisms. Lietuvas ekonomikā jau ilgu laiku ir bijis lielāks rūpniecības īpatsvars. Šobrīd abas valstis bauda šo struktūras atšķirību sniegtās priekšrocības. Zemākas cenas koksnes standartproduktiem un tranzīta samazināšanās tās ietekmē mazāk. Lietuva šobrīd ir straujāk augošā Baltijas valsts lielā mērā tāpēc, ka tur iepriekšējā desmitgadē augstākās amatpersonas aktīvāk iesaistījās investīciju piesaistē, dažu pēdējo gadu laikā ļoti aktīvas bija arī pašvaldības. Augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksports uz iedzīvotāju Latvijā vēl ir lielāks, bet Lietuvā tas aug straujāk.

Zīmīgi, ka ne tikai izaugsme atpaliek no kaimiņvalstīm, bet arī tās atjaunošanās iespējas ir lielā mērā atkarīgas no Lietuvas un Igaunijas investoriem. Šajās valstīs ir nekustamo īpašumu attīstītāji ar lieliem resursiem, kuri “redz cauri” ekonomikas ciklam, kuri turpina vērienīgu biroju un mājokļu projektu attīstīšanu Rīgā. Vairākas citas pilsētas sekmīgi attīstās, pateicoties gan pašmāju, gan Rietumeiropas uzņēmumu ieguldījumiem rūpniecībā. Taču Latvijas ekonomika nevar augt, ja neaug galvaspilsētas reģions, kas veido ap 2/3 no IKP. Rīga augs tad, ja augs “balto apkaklīšu” pakalpojumu eksports un tam vajag birojus, kā arī mājokļus, kuros dzīvot šajos birojos strādājošajiem.”